Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Aktuāli
Rīgā +9 °C
Apmācies
Trešdiena, 14. maijs
Elfa, Elvita, Aivita, Krišjānis

Lauma Spridzāne

Otrā gada Lieldienu Idilles

Sniegbalta ola uz melni nokrāsota dēļa izceļas varbūt pat spilgtāk nekā krāsu raibums kņadas vidū. Ļoti skaidri atminos šo sajūtu un gluži vai fotogrāfiju savā acu priekšā no pērnā gada – šķiet, tā bija pirmā reize manā mūžā, kad Lieldienas nesvinēju smejošu cilvēku vidū, svētdienas rītā mēģinot iztīt olas no krāsainu diegu, mazu lapiņu un sīpolu mizu mudžekļa. Šie jaunas dzīvības pilnie pavasara svētki pagāja daudz mierīgāk, nekā ierasts. Taču ne mazāk skaisti. Un patiesībā arī klusāk ne.

Viss reizē!

Viss ir reizē gauss un ātrs – savas grāmatas Baigās piezīmes noslēgumā raksta Silvija Brice. Par šiem vārdiem man jādomā arī šobrīd, kad pavisam īsu brīdi pirms žurnāla nodošanas izskan vēsts: miris dzejnieks, tulkotājs un atdzejotājs Uldis Bērziņš. Viņam atvadu vārdi vēl skanēs – kad šis fakts, kas pagaidām vēl kaut kā neveikli gaisā, nosēdīsies līdz apziņai un valodai, kurā to varētu izteikt.

Covid-19 seja

Biedējoši un traģiski. Jā, bet arī pavisam cilvēcīgi un smieklīgi. Viss, kas noticis pēdējā gada laikā un iezīmē pēkšņi pasauli pārņēmušā vīrusa portretu, patiesībā ietilpināms šajos dažos vārdos.

Pavasaris klāt, gads apkārt

Kurš gan varēja iedomāties, ka pandēmija un tās nestā ārkārtējā situācija ar visiem daudzajiem ierobežojumiem, kuri tik negaidīti uzkrita uz galvas un kurus sākotnēji šķita pat neiespējami ievērot, ne tuvu nebūs atrisināta un stabilāka arī pēc gada. Jā, ir pagājis gads, kopš Covid-19 ienācis mūsu sarunās. Nu jau var teikt, ka tas kļuvis par sugas vārdu, kas tiek lietots, runājot teju par jebkuru tēmu.

Mūžīgā rindu apiešanas māksla

Ja pamats ir stiprs un biezs, tad jādomā, ka tur ir bijusi stipra celtne virsū, un otrādi, tā saka arheologs Juris Urtāns, stāstot par daudzajiem pilskalniem, ko Latvijā joprojām var atklāt. Un gribi negribi tas šoreiz sasaucas arī ar kādu pavisam aktuālu lietu, kas pēdējās nedēļās aizņem ne tikai pirmās vietas ziņu izlaidumos un mediju virsrakstos, bet arī lielas daļas cilvēku prātā, – proti, ar vakcināciju pret Covid-19 un tās tempiem un norisi Latvijā.

Kalendārs ar mums

"Šodien vārda dienas svin Zane un Zuzan­na. Varbūt kāda no viņām arī nesvin…" Te varētu piebilst, ka tas tomēr nav tiešs citāts, jo vārdi ir mainīti atbilstoši žurnāla iznākšanas datumam. Cik gan tas vienkārši! Un vai nozīmē, ka tikpat viegli kalendārā var mainīt arī dienas?

Draugi, kā tad ir?

Draugi, nav labi! Vai tomēr viss kārtībā? Šīs nedēļas SestDienas numurā nu jau spārnotais un visiem pazīstamais premjera Krišjāņa Kariņa izteiciens tiek pieminēts vairākkārt. Un, iespējams, tieši ar tā pārfrāzēšanu šobrīd visvieglāk paust visas pretrunīgās domas un noskaņas, kas ne vienam vien galvā.

No dīvāna labāk redzams*

Strādājot jau kuro nedēļu "no dīvāna", gribi negribi sāc ierauties pat ne vairs kāda noteikta cilvēku loka veidotā, bet savā individuālajā burbulī. Jau sen esi sapratis, ka gluži labi vari iztikt bez tādām ekstrām kā jaunas zeķes vai slota un griķiem ne vienmēr ir vajadzīga mērce. Vēlme satikt draugus un radiniekus atkāpjas – galu galā ko tad jaunu viņi varētu pateikt. Pat komentārus internetā rakstīt vairs nešķiet svarīgi, bet ikdienišķās komunikācijas devu gluži labi var piepildīt, uzrunājot ekrānu un katru vakaru un rītu sasveicinoties ar radio un TV diktoriem.

Covid padenis

No izklaides braucieniem visstin­grākās komandantstundas laikā un it kā taču nevainīgām saviesīgām vakariņām līdz pat aizdomīgiem iepirkumiem, iekšējām politiskajām cīņām un pat starpvalstu vakcī­nu "dīliem". Tieši tik mazus vai lielus iemeslus vajag, lai pandēmijas laikā amatu zaudētu augsta līmeņa politiķis vai cita veida amatpersona. Ne tikai Latvijā – visur pasaulē.

Pat kaķiem nevazāties apkārt

Svētki pagājuši, lai dzīvo ikdiena un jauni sākumi! Atšķirībā no citiem gadiem, kad cits citam parasti vēlam slēptāko ilgu, augstāko mērķu un cēlāko nodomu piepildījumu, šogad, šķiet, populārākais gadumijas vēlējums bija par normālību – lai priekšā pavisam parastas 365 dienas. Jeb, citiem vārdiem, – kvēlākā vēlme šobrīd vismaz lielākajai daļai pilnīgi noteikti ir atgriešanās pie kaut cik ierasta ikdienas ritma, paredzamas rutīnas un iespējas savā dzīvē daudzmaz droši kaut ko saplānot vairāk nekā pāris stundu uz priekšu.

Kur tik šogad neaizbraucām!

Ja 2020. gads būtu filma, neieteiktu jums to skatīties. Viena zvaigznīte – tīri par negaidītajiem sižeta pavērsieniem. Šis un vēl daudzi līdzīgi joki, kas kopš pandēmijas sākuma griežas uz riņķi ne tikai soctīklos un draugu sarunās, bet pat tiek drukāti uz džemperiem, krekliem un krūzēm, šķiet, šoreiz visai precīzi pauž lielākās daļas cilvēku noskaņojumu. Turklāt – ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.

Svētku burbulī

Valkāt masku, mazgāt rokas, ievērot distanci, dzīvot visu laiku vienā ''burbulī''. Šis pantiņš, ar kuru amatpersonas noslēdz teju katru uzstāšanos, drīz galvā būs iesēdies pat vairāk nekā no skolas laika līdzi ceļojošais dzejolis Rūķīši un Mežavecis. (Nez kā Plūdoņa tēlaino ainavu būtu ietekmējusi nepieciešamība ''olekt garos vīriņus'' izvietot divu metru attālumā citu no cita?)

Šahs. Jācer, ka ne mats

Ja pašreizējo situāciju Latvijā salīdzi­nātu ar šaha spēli, tad būtu jāat­zīst: esam iedzīti stūrī, un patla­ban vairs nekādas īpašās stratēģijas nevar izvēlēties – vienkārši jācenšas nezaudēt. Kā vērtēt gājienus, kas līdz tam ir noveduši? Un vai galvenajām figūrām izdosies atspēlē­ties un atgūt ne tikai kontroli pār spēles laukumu, bet arī cieņu savās un citu acīs?

Daudzu centru priekšrocības

Pamatā bija vēlēšanās saglabāt un vienot, viss pārējais sadīga, auga un sazaļoja pakāpeniski, atceroties nu jau visiem labi pazīstamā Kalnciema kvartāla veidošanās sākumu, SestDienai saka Kārlis Dambergs – viens no šī kvartāla lolotājiem. Vai var teikt, ka tieši radošie kvartāli, kas pēc pirmajiem celmlaužiem nu jau attīstījušies un veiksmīgi ''sazaļojuši'' visdažādākajās Rīgas vietās, ir galvaspilsētas vizītkarte?

Tieši tā, kā iedomājos

Viens lēciens. Lēciens, kas kļuva leģendārs un burtiski satricināja ne tikai paša lēcēja likteni, bet vēl daudzu citu cilvēku, kas bija viņam apkārt un blakus. Tas bija laiks, kad viens mirklis, izrādās, varēja mainīt ja ne gluži pasaules griešanās trajektoriju, tad vismaz dažas dzīves gan… Par to šonedēļ SestDienā.

Par valsti un pelēko

Valsts svētku mēnesis šogad pienācis ar pretrunīgām domām un emocijām. No vienas puses – novembra tik ierasti pelēkajās dienās ik pa laikam starp māko­ņiem tomēr uzspīd saule, pada­rot visu kaut kā drusku gaišāku un cerīgāku. Pie garāmgājēju mēteļiem piespraus­tās karoga krāsas patīkami ņirb gar acīm, un Tā Lielo Svētku svinīguma sajūta nekur nav pazudusi.

Cīņas lielas un mazas

Sāncensība par politisko varu vienā okeāna pusē. Teroristu uzbrukumi tepat, pavisam netālu, liekot ne tikai satraukties un baidīties par personīgi tuvu cilvēku drošību, bet arī… skumt. Par to, ka laikam jau "miers pasaulē" bijusi un būs tikai frāze, ko piesaukt un daudzināt, bet nekad īsti nepiedzīvot. Jo acīmredzot vienmēr – un nav pat svarīgi, kādu iemeslu dēļ, – atradīsies kāds, kuram šķitīs, ka viņa patiesība ir svarīgāka par visu un cilvēka dzīvības atņemšana – tikai veids, kā to demonstrēt un pierādīt.

Arī par maskām

Nogurums. Bezgalīgs nogurums. Lai cik tas kādam nešķistu nepieklājīgi un lai cik pašai neliktos dīvaini, šķiet, tieši šie vārdi vislabāk pēdējās nedēļās raksturo sajūtu, kas pārņem, atkal un atkal lasot arvien jaunas ziņas par slavenā koronavīrusa upuru statistiku, klausoties nebeidzamos strīdos par ierobežojumu nepieciešamību un laipojot tam visam cauri, lai pamanītu vēl arī ko citu, kas apkārt notiek, ir svarīgs un varbūt pat skaists.

Vai vispār ir kāda patiesība

Nesen visaptveroši virtuālā tīmekļa dzīlēs lasīju, ka kādā zoodārzā Anglijā vairāki papagaiļi slēpti apmeklētāju acīm (un ausīm), jo viņiem paticis atkārtot necen­zētus vārdus. No sirds ceru, ka šis notikums kādreiz izrādīsies gana iedvesmojošs, lai būtu par pamatu kādam iestudējumam teātrī vai citam mākslas darbam.

Trausla bilde

Kas ir bīstamāks – varas uzurpators, kas izmanto visus līdzekļus, lai apspiestu un neļautu attīstīties demokrātijas principiem sabiedrībā, vai acij nemanāms vīruss, kas klusi piezogas un pēkšņi apgriež visu kājām gaisā?

Ideālas pareizības nav

Jums kādreiz ir gadījies, ka, ieejot vai tikai ieraugot kādu celtni, pārņem reizē varenības, niecības, prieka un melanholi­jas sajūta? Vai arī ka gadiem ejat garām kādai ēkai, taču ikreiz uz to paskatāties, kaut vai uzmetat aci, it kā no jauna piefiksējot un noglabājot savā apziņā, lai nepazūd. Jo vienkārši skaista. Iederīga. Par kaut ko liek atcerēties.

Piezvanīt F1

– Ko nozīmē – sākt no pašas apakšas?
– Būs jāiet mežā un jāzāģē koki.
Tik vienkārši, atbildot uz SestDienas jautājumu par nākotnes plāniem pēc sezonas beigām, atbild viens no šobrīd pazīstamākajiem Latvijas autosportistiem Reinis Nitišs. Negaidījāt tādu piezemē­tību? Šķiet, ja liela daļa ikdienas paiet, ne vien slīpējot savas profesionālās spējas un pierādot sevi konkrētajā disciplīnā, bet arī piedaloties sponsoru meklēšanā un uztraucoties par finansējumu nākamajam posmam, citāda atbilde nemaz nav iespējama.

Sarunāties

Pēcvēlēšanu nedēļa galvaspilsētā sākās ar zāģu rūkoņu. Ciniski, sāpīgi, nepiedodami – tie bija tikai daži un tie īsākie no komentāriem, ko varēja lasīt aktīvistu ierakstos sociālajos tīklos par kādreizējā Marsa parka koku krišanu cīņā ar valsts amatpersonu plāniem.

Katrs atsevišķi, visi kopā

Jūtat, kā virmo gaiss? Šķiet, šajā vasaras beigu daļā viss ilgi krātais un karstumā lieki nekustinātais spriegums izlādējas, uz āru iznesot gan vajadzīgas un cēlas, gan visai piezemētas un, iespējams, ne tās skaistākās emocijas. Un te es nerunāju tikai par Baltkrieviju, kur protesti nerimst un, pat tikai televizora ekrānā skatoties, trīsas iet pār kauliem no ''tās lielās'' sajūtas par pārmaiņām, kuras neviens no malas nevar ne uzspiest, ne apturēt. Sajūtas, ko nevar notēlot un arī atkārtot pēc tam vairs ne.

Modīgi jautājumi

Kamēr karstums dabā beidzot daudzmaz noplok, aktuālajā koncertzāles jautājumā uzkaršana, šķiet, turpina strauji kāpt ģeometriskā progresijā uz augšu. Viedoklis par to, kāda kuras ēkas un vietas vērtība, kur " drīkst" un kur "nedrīkst" būvēt vai jaukt nost, kāpēc tas labi vai slikti, ir teju katram. Un nekā nepareiza jau tajā nav – jācer taču, ka tieši iedzīvotāji, nevis tikai saujiņa elites pēc tam jaunuzcelto koncertzāli arī lietos, izmantos un iedzīvinās tās dvēseli.

Nekādu apokalipsi neredz

Pasaules vēsturi, izrādās, var uzrakstīt piecos gados – katru dienu rakstot pa 5000 zīmēm. Tieši tik vienkārši. Un, ja kādam, kurš to izdarījis, pajautā prognozi tuvāko notikumu attīstībai, atbilde ir pat ļoti optimistiska: nekādu apokalipsi neredzu.

Būt nomodā. Ne tikai svētkos

Uguns sildošais spožums dažās tumšajās stundās. Ūdens spirdzinošā jūras vai vismaz piemājas dīķa peldē no rīta. Zemes mīkstums, pa to staigājot basām kājām. Reibinošās līgonakts smaržas un skaņas visapkārt gaisā. Droši vien tieši šī visu pamatstihiju klātbūtne Jāņos ir tā maģiskā stīga, kas jau no bērnības liek šos svētkus vēlēties piedzīvot atkal un atkal, neapnīkstoši gadu no gada atgriežoties pie vecajām vai radot pavisam jaunas tradīcijas. Kādas tās būs šogad?

Par motoriem, paaudzēm un vīrusiem

Kā tur bija? Viss, kas mūs nenogalina, padara stiprākus. Vīrusa kontekstā (kurš pēdējos mēnešos piesaukts tik bieži, ka kaut kā vairs neceļas roka to dēvēt par ''jauno'') šis apgalvojums gan, protams, kādam var skanēt ciniski. Gana daudz drūmās statistikas tas nesis.

Kā iet? Labi

Cilvēks ir ļoti interesanta un krāsaina būtne, vai ne? – saka komponists Imants Kalniņš, komentējot daudzās sazvērestības teorijas, kas lekni sazēlušas un nebeidz klejot virtuālajos tīklos. Viņš arī atzīst, ka no ziņām par pandēmiju un krīzi ir noguris. "Es cenšos nepiedalīties tajā, kas saistās ar šī jautājuma histērisko pusi. (..) Es cenšos to ignorēt, un man tas izdodas," saka komponists.

Perevoščikovs kā Bricis(1)

Šī nedēļa pierādīja, ka maijs sniegam nebūt nav šķērslis. Turklāt (kas varbūt mūsdienu cilvēkam pat vēl svarīgāk) arī šādi dabas untumi un pirmajā brīdī varbūt pat šķietami neticamas parādības ir prognozējamas!! Vismaz Latvijas sabiedriskais laika prognozētājs Toms Bricis to izdarīja godam un bez minstināšanās. Bet kā ar prognozēm citās, šobrīd tikpat aktuālās jomās kā dienišķās laika ziņas? Proti, kā ar epidemioloģiskajām prognozēm un to ticamību?