Katru gadu šajās nedēļās, kad rudens krāšņumu jau nomainījis novembra pelēcīgais rāmums un apcerīgums, atkal un atkal sanāk atgriezties pie jautājuma, par ko tad īsti varam būt lepni, domājot par Latviju, par sabiedrību, kurā dzīvojam, un valsti, kuru veidojam?
Kāds varbūt teiks: tas jau tāds mākslīgs urrāpatriotisms – pašiem sev uzsist uz pleca, lai patīkamāk dzīvot. Tomēr man tā vis nešķiet.
Ikdienā, gribi negribi, ikvienam biežāk sanāk pamanīt neveiksmes un analizēt kļūdas – kaut vai tādēļ, lai tās neatkārtotu, no tām mācītos un nākamreiz darītu labāk. Arī valstiskā līmenī. Taču ik pa laikam tikpat asredzīgi vajadzētu izvērtēt, kāpēc vispār mums kaut kas šķiet svarīgs un vērtīgs. Kādēļ runājam par savu valsti, tautu un attiecībām kā kaut ko sargājamu un brīžam pat svētu? Kādēļ tas mums šķiet godājams un aizstāvams? Vai tā, ar ko lepoties un kas jau sasniegts, ir vairāk nekā kritizējamā? Un kur tajā visā ierakstāmies mēs paši, cilvēki – gan tie, kuri spoži nes savas valsts vārdu pasaulē, gan tie, kuri (arī vistiešākajā nozīmē) atdod savu dzīvi un dzīvību par valsti, tās ideju un arī ikdienu?
Šis gads neapšaubāmi paiet Ukrainas zīmē, un arī tas, protams, licis pārskatīt mūsu attieksmi, skarbi atgādinot, ka brīvība un valsts neatkarība joprojām, arī XXI gadsimtā, nav nekas pašsaprotams. Taču ne jau tikai par tik tiešu valstiskuma apdraudējumu ir runa. Režisore Antra Cilinska, atgādinot barikāžu laika pārdomas un sajūtas, norāda, ka agrāk netaisnība un brīvības apspiešana izpaudās tiešāk un visiem bija skaidrs – pie tā vainīga sistēma. "Tad sekoja pēcpadomju laiks, kurā aktuāla bija korupcija un adaptēšanās kapitālismā. Šodien arī ir plašs problēmu loks, par ko runāt, tikai tās varbūt vairs nav tik viennozīmīgi visaptverošas, bet gan dziļākas, individuālākas, niansētākas," viņa saka. Un varbūt tieši tas arī ir svarīgākais – nepazaudēt sevī šo redzību, rezonansi ar apkārtējo pasauli, ar līdzcilvēkiem viņu sāpēm un prieku. Sajust sevi kā daļu no šīs pulsācijas, visas mūsu tautas elpas.
"Vajadzētu pārdomāt vērtības. Valsts izaugsme ne tik daudz ir atkarīga no izrakteņiem, kā mēs to redzam, bet no vērtībām, uz kurām ikvienam ir jābalstās. Es esmu priecīgs, ka mums ir sava valsts, himna un karogs," vēl sarunā ar SestDienu atzīst Artūrs Irbe.
Ar ko lepojaties un par ko esat priecīgi jūs?
Šīs SestDienas, 17.- 24. novembra numurā lasiet:
SestDienas SALONS. Lepoties, ka esam maza nācija Latvijas hokeja leģenda Artūrs Irbe par dzīvi savā miera ostā Tūjas pusē, grūto izšķiršanos Saeimas vēlēšanās un latviešiem kā izdzīvotāju tautu
TĒMA. Septiņi karstie punkti Satversmes tapšana un darbība kā aizraujoša izrāde – par izstādi, kurā var uzzināt arī to, kāpēc Latgales autonomija nav ierakstīta Satversmē un kuras partijas un kāpēc vēlas samazināt vēlēšanu vecuma cenzu
TUVPLĀNĀ. Mazliet redzīgāki Režisore un producente Antra Cilinska par Jura Podnieka urdošā gara mantiniekiem, laikmeta prasībām pret sabiedrību un indivīdu, kā arī vēsturiskās un kino patiesības sadursmi
LAIKA MAŠĪNA. Tas notika 18. novembrī Brīdī, kad Latvijas valsts svin savu gadskārtu, SestDiena atceras nozīmīgus un interesantus notikumus, kas arī saistīti ar 18. novembri
PASAULĒ. Uzvarētāju nenoskaidro Lai arī ASV starpvēlēšanu galīgie rezultāti oficiāli kļūs zināmi tikai ap Ziemassvētkiem, jau šobrīd skaidrs, ka nevienai no „divām Amerikām” – ne konservatīvajai (republikāņiem), ne liberālajai (demokrātiem) nav izdevies iegūt izšķirošu pārsvaru. Attiecību skaidrošana kārtējo reizi atlikta līdz nākošajām vēlēšanām, kuras notiks 2024. gadā. Kas gaida ASV iekšpolitiku?
IZPĒTĪTS. Virtuāla realitāte ar īstām sekām Lietotāju nonāvēt spējīgu briļļu prototips paceļ uzvaras likmi datorspēlēs visaugstākajā līmenī