Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Aktuāli
Rīgā +12 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 23. maijs
Leontīne, Ligija, Lonija, Leokādija

Lauma Spridzāne

Vidēja jāņa bērziņa Dziesmu svētki(3)

Reizēm tiešām šķiet, ka Latvijai saistībā ar virtuālo vidi uzlikts kāds ļaunais vaiņags – kā dienaskārtībā kāds e-projekts vai, kā šajā gadījumā, e-rinda, jau iepriekš ar garantiju var pareģot, ka nekas nenotiks, kā cerēts, viss ies šķērsām, būs cietušie, būs ironis­kie un tikai daži laimīgie.

Kurš kuru noknāba(3)

Kluss solis, kas acīmredzot ilgi rūga, līdz izvērsās plašā rezonansē. Skaļas aizturēšanas un ažiotāža, kas, cerams, nenoklusīs tāpat vien. Tā divos teikumos varētu raksturot divus pēdējo nedēļu notikumus, kas katrs citādi un tomēr kaut kādā dīvainā veidā gandrīz iederīgi sekoja viens otram.

Laiks dziedē(1)

"Kāda ir ātrās palīdzības devīze Igaunijā?" "Laiks dziedē." Nē, nepārmetiet, lūdzu, stereotipu veicinā­šanu – esmu atvērta jokiem arī par latviešiem un visām citām tautām!

Vētra pirms klusuma

Zinu cilvēku, kurš tikai Emīla Dārziņa Melanholiskā valša dēļ iemācījās spēlēt klavieres, nopirka pat vecu flīģeli un joprojām uz tā neko īsti nespēlē. Vismaz klausītājiem ne. Nekad neesmu pajautājusi, vai viņam vairāk tā melanholija vai valsis saista, bet, domājot par viņu un viņa flīģeli senas lauku mājas un meža vidū, vienmēr kļūst silti.

Vientulības iznākšana no maisa

Mēs cits citam tik bieži esam nezināmi lielumi. Labi, ja saskaitāmi. Labi, ja beigu beigās tomēr aprēķināmi.

Nopietni smieklīgais

Pēdējos mēnešos tik daudz piesauktā e-veselība kā neat­mežģināmi sarežģīta sistēma, kura baro pati sevi, bet ārā neko "izspļaut" nespēj. Mūžīgi ekrānam pievērsts skatiens kā mūsdienu komunikācijas forma un viedtālrunis kā mūsu trešā acis un jaunā reliģija. Arī citvalstu līderi savos bērnišķīgajos izgājienos, vides problēmas un Maira Brieža apņēmīgā spīts pirms gaidāmās lielās cīņas.

Iemūrēto paaudze(10)

Stučīšanas laiks it kā pagājis. Vai tas nozīmē, ka tiesāšanas laiks pienācis?

No barikādēm līdz slepenajiem kambariem(2)

Pirms neesat nonācis patiesi dramatiskās, biedējošās vai pārcilvēcīgi sāpīgās situācijās, nekad nespēsiet līdz galam apzināties, cik apziņas plūsma ir netverami brīnišķīga lieta. Varētu šķist, ka bailes, sāpes un vēl citas sajūtas paralizē domāšanu, taču tā nebūt nav.

Latviski melnbaltais trauslums

Brīvība dod iespēju kļūt par cilvēku – saka Krišs Zilgalvis. Viņš kopā ar tēvu mākslinieku Dzintaru Zilgalvi Doma baznīcas logā izvei­dojis piemiņas zīmi nākotnei – barikāžu laikam veltītu vitrāžu. Bez acīs krītošām spilgti košām krāsām un stereotipiskām ainām. Kā saka paši māksli­nieki – tīru un dzidru. Kā dimants, kas neko vienu neuzsver, bet neko arī neizslēdz.

Parunāsim par brīnumiem

Kāpēc cilvēki nereti tik ļoti alkst brīnumu? Kas tajā, ko mēs neizprotam un nespējam izskaidrot, šķiet tik pievilcīgs? Un kāpēc tad, kad tiešām piedzīvojam to, ko varētu saukt par brīnumu, nemaz nevēlamies tam ticēt un pie­ņemt?

Nemirstīgie(28)

Kas vieno slavenu dziedoni, skandalozu politiķi, filmas kārtējo sēriju un varbūt pat dušas želeju, kas mums katram vannasista­bā uz plaukta? Skan jau dīvaini, taču princi­pā uz visu no iepriekš nosauktā mūsdienās var attiecināt vārdu "nemirstīgs". Uz katru gan pilnīgi citādi un pavisam par citiem nopelniem.

Cenzūras DNS(3)

Neredz, nedzird, nerunā. Trīs slavenie mērka­ķi ar aizklātām acīm, ausīm un muti, kas mūsdienās sen iemantojuši ikonisku nozīmi un iegūluši pat viedtālruņu sarakstes sim­bolu skaitā, visiem ir labi pazīstami. Taču, vai XVII gadsimta Japānā ar tiem tika saprasts tas pats, kas mūsdienu Rietumu pasaulē?

Četri izsmēķi un dopings

Pasaule ir viena traka būšana – kamēr vienā malā šauj, izmēģina kodolraķetes, gāž diktato­rus un atkal sagrābj varu, citā priecājas par sportistu uzvarām, piešķir balvas kultūrā, raud par laikapstākļiem un galu galā varbūt pat pievēršas bohēmai. To visu uzskaitot, nebūt negribu teikt, ka kaut kas no tā ir vairāk vai mazāk svarīgs. Lielais un mazais, skumjais un priecīgais, smagais un vieglais vienmēr ir blakus. No sīkajām lietām jau sastāvot lielās, un vienā brīdī tās jau vairs nemaz neesot atdalāmas, saka gudri cilvēki. Un viņiem nevar nepie­krist.

Tādi mēs tipi(2)

Tā pasaule apkārt tomēr ir viens liels joks. Tikko vēl bija zaļa, nu jau krāsaina. Tikko vēl tevi sauca par bērnu, nu jau jāiet vēlēt un jāizdara nopietnas izvēles. Tikko vēl biji nolēmis būvēt mājas, pēkšņi atskārsti, ka tava impērija patiesībā slēpjas kurpēs. Tikko vēl bezcerīgi mēģināji paspert mazu solīti, te pēkšņi attapies lielu atklājumu priekšā un pārbīdīji zinātni gaismas ātrumā uz priekšu.

Bokseru miega zāles(1)

Pasaki man, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu. Kad tā padomā, šis vecais labais teiciens par to pašu kopbildes ieraudzīšanu vien runā.

Veidenbaums, Soross un mizgrauži(8)

Viss ir joks, par visu smejies,/ Laid, lai citi raud un vaid, – tā savulaik rakstīja Eduards Veidenbaums, un, šķiet, šo viņa pantu tā nopietni ņēmis igaunis Marguss Konnula – viņš Veidenbauma 150. jubileju nosvinēja, skrienot no Tartu līdz Kalāčiem. Varētu teikt – tāds labs joks, ja vien 170 kilometru nebūtu distance, kurā gauži viegli var sagrīļoties. Bet Veidenbauma virziens, tā teikt, ieturēts.

Stiprums un tilpums(2)

Ideālās pasaules mūsu prātā ir kaut kas ļoti skaists. Ne tāpēc, ka utopiski sapņi ļauj neredzēt vai aizmukt no skaudrās realitātes, bet gan tāpēc, ka tieši skaidra sapratne par to, ko uzskatām par nevainojamu, ļauj pa īstam apzināties, kas tad vainas tai mūsu ikdienai un objektīvajai apkārtnei. Turklāt – ja nav vīzijas vai sapņa (sauciet, kā gribat), ko un kā vēlamies un varam īstenot, tad kā lai zina, kuras zvaigznes vispār jāaizsniedz?

Starp tautas svārstībām un kafijas šļakatām(3)

Šonedēļ, ceļojot drusku laikā un ciemojoties vietā, kurā atmiņu man krietni vairāk nekā tur esošo pastāvīgo iedzīvotāju, ļāvu atklātās jūras vējam izpūst galvu tukšu un domāju par to vietu, kur sākas krasts. Ziemā tās smilšu līnijas šeit vispār nav, vienmēr šķiet, ka ūdens jau tūlīt, tūlīt smelsies mājās un kāds lielāks vilnis taisni no gultas aizskalos jūrā. Nebūs pat sērfa dēlis jāmeklē. Un varbūt vēl pēc gadiem simts šajā vietā tiešām skalosies ūdens – nez vai tad būs vēl kāds, kas zinās stāstīt par to pasauli, ko būs apseguši viļņi un ūdens padarījis par zemūdens fantāziju.

Pegazs kā pildīta pīle(1)

Ir tādi brīži, kad nekas nav ne slikti, ne labi, vienkārši ziņu apkārt par daudz un galva mūžīgi nogurusi no mēģinājumiem saprast un atlasīt svarīgo; notikumi rausta uz visām pusēm tā, ka nevar ne izsekot; interesantais jau ir nokavēts, bet priekšā esošais paredzami garlaicīgs un pārāk sauss, pat ja vajadzīgs. Vārdu sakot – īstā dzīve, šķiet, notiek citā dimensijā, iedvesmas nav un tās avoti pilnīgi izsīkuši. Ko darīt?

10 tūkstošu tukšā telpā(1)

Ko var darīt ar tukšumu? Un ko tieši jūs iesāktu ar tukšu telpu, ja jums tādu iedotu? Uzreiz piepildītu vai atstātu, kā ir, – lai dzīvo savu dzīvi un pati sevī atrod pilnību?

Par jauniem un īpašiem sākumiem

Savu pirmo 1. septembri atceros ļoti skaidri. Biju sarkastiski noskaņota pret visu apkārt notiekošo, bet īpaši pret skolotājas droši vien visnotaļ labi domāto dāvanu – papīra gaili zīmuļa galā; uzreiz ieņēmu vietu pēdējā solā, uz ilgiem gadiem noslēdzot ne tikai nesalaužamu mīlestības derību ar šo novietojumu gan mācību iestādēs, gan jebkurā citā auditorijā, bet arī blakussēdētājiem; un visbeidzot – tā arī paliku neizpratnē, kāpēc tieši 1. septembris ir tas sākuma datums.

Bēgot no plakanā

Cik drošticamas zināšanas, jūsuprāt, ir par to, vai Zeme ir apaļa? Un ko īsti domājat par gravitācijas teoriju? Esat pārliecināti? Redz, ir cilvēki, kas mēģina pārliecināt vēl arī citus, ka Zemes apaļums ir sazvērestības teorija un plakanums ir īstais virziens. Ko jūs tādiem atbildētu, kā argumentētu savu nostāju (protams, ja tā ir citāda)?

Visīstākie indiāņi un skaudība

Zāle ja ne zaļāka, tad noteikti bija mīkstāka, jūra daudz plašāka, saldējums vispār nu krietni garšīgāks, spēles interesantākas, par citām lietām nemaz nerunājot. Ir kaut kas ar tām atmiņām par bērnību – varbūt tāpēc, ka tad tik daudz kas bija pirmo reizi.

Pūtvējiņi politika(3)

Gandrīz svēta, teju himnai blakus stāvoša un tikai īpašos mirkļos dziedama vai tomēr kroga dziesma par naudas nodzeršanu? Pūt, vējiņi!, šķiet, vienmēr kaut kādā ziņā iemiesojusi latviešu cilvēka dilemmu par to, ko gribētos un kas patīk, un to, ko vajadzētu un kas būtu piedienīgi.

Sēnes un vibrācijas(3)

Pietika Latvijai ar dažām tiešām karstām dienām, lai būtu arī pārkarsušie. Tā jau laikam vienmēr – galu galā to, kas pa vidu, tak sen zināms, ka izspļaus. Tātad – vai nu karsts, vai auksts. Vidus nekam neder.

Mūsdienu kulti(7)

Kurā brīdī jūs pazaudējāt jūsmu par puķītēm? Kad pieķērāt sevi, ka pēkšņi vairs neesat tas, kurš brīnās, bet gan tas, kurš ar šķībi viszinīgu smaidu klausās, kā to dara kāds cits? Un vai tas kaut kā saistīts ar to iekšējo bērnu (negantnieku, kāpēci, saulstariņu) sevī, ko tik bieži mūsdienās kādam prātniekam patīk atgādināt kā absolūti nepieciešamu vienību? Dzīvo viņš kaut kur vēl jūsos vai sen jau aizbēdzis zilajās tālēs (uz vulkāniskām salām, piemēram, lai interesantāk)?

Par korupciju, jēgu un piejūras klimatu(2)

Kāda ir dzīves jēga? 104 gadus vecā Marta Melgalve uz to atbild īsi un konkrēti: neesi blēdis, neesi skau-dīgs, tā arī būs tā jēga. Otrus simt gan viņa dzīvot negribētu. Grūti.

Uztaisīt konfekti

Ārstu streiki, sarunu skandāli, šķiet, nebeidzami garas diskusijas par nodokļiem, negaidīta Valsts prezidenta uzruna pēc diviem gadiem amatā utt., u. t. jpr. Ziņas virknējas garā lentē, neļaujot nesteidzīgi sajust zemeņu dzelzi asinīs, bezrūpīgi spļaut ķiršu kauliņus un klausīties putnu dziesmās, sēžot kaut kur prom no pasaules uz kādas zuduša laika stacijas mājas jumta, piemēram. Ir liels kārdinājums klusi nopūsties, paziņot, ka esmu vājais dzimums, un vienkārši tālāk vairs ne par ko neinteresēties. Bet nesanāk jau. Gribas, lai problēmām būtu gudri risinājumi, lai visas tās lielās lietas sakārtotos. Kā to varam ietekmēt mēs?

Par egoismu un laimi(5)

Nesen aizsēdējos kādā stacijā. Biju vienā Latvijas galā (varētu teikt otrā, bet kas tad būtu pirmais?), biļetes uz tuvāko vilcienu, kam bija nolikts traukties uz galvaspilsētu pēc pāris stundām, jau bija izpirktas, nācās gaidīt vēl nākamo – pēc četrām. Jums šķiet, ka četras stundas ir daudz? Nebūt ne – brīvam cilvēkam brīvā valstī tā ir tikai iespēja vērot, prātot un beidzot aizmirst, ka kaut kas un kaut kur būtu jāpaspēj.

Ugunskuru skanējums(10)

Nezinu, cik tajā no daudz piesauktās latvju dzīvesziņas, bet pirmsjāņu laiks ir kā visu Latvijas iedzīvotāju pozitīvās noskaņas esence – parasti tik nerunīgie skatieni vēršas draudzīgāki, un, šķiet, visos jau dzirkstī kaut kas no tām ugunskura oglēm, kas vienmēr ļaus sagaidīt rītu. Laimas slotiņas aizslaucījušas visu slikto, Saule nešķiro, spīd visiem vienādi (pat ja aiz mākoņiem), un pavisam parastos jumtos pēkšņi var saskatīt sargājošo Dieva zīmi.