Šīs vasaras kultūras programma radīta, domājot par izaicinājumiem un jautājumiem, ar kuriem saskaramies Covid-19 pandēmijas un Krievijas izraisītā kara laikā.
97 gadu vecumā mūžībā devusies viena no pasaules teātra mākslas autoritātēm – britu teātra un kino režisors, dramaturgs, aktieris un ietekmīgs teātra teorētiķis Pīters Bruks.
Mūžībā norimis trimdas rakstnieces, profesores Agates Nesaules (23.01.1938.–29.07.2022.) mūžs, kura Latvijā vislabāk ir pazīstama ar savu autobiogrāfisko romānu Sieviete dzintarā.
Diez vai visjaukākais patvērums, kāds šobrīd aktrisei Čulpanai Hamatovai ir Jaunā Rīgas teātra mākslas zona, spēj remdēt piespiedu emigrantes slāpes pēc mājām un savas skatuves Maskavā.
"Ikvienam indivīdam ir būtiska nozīme tajā, kāds ir apkārtnes gaiss, ko elpojam," – uzskatīja kinozinātniece Valentīna Freimane, kura vairākām paaudzēm padomju aizdambētajā dzīves telpā atvēra logu uz pasauli un mākslu.
Kauņa aizrautīgi izdzīvo savu Eiropas kultūras galvaspilsētas godu, vienlīdz lielu uzsvaru liekot gan uz pasaules līmeņa mākslinieku vārdiem, gan savas pilsētas pulsa iedzīvināšanu – lai Kauņas ielās labi justos i omīte ar sunīti, i Marina Abramoviča un Joko Ono.
"Atbildes nav, iekšā tikai ļoti sāpīgs klusums," saka režisore Kristīne Krūze, kura Jaunajā Rīgas teātrī iestudējusi ukraiņu dramaturģes Natalkas Vorožbitas lugu Sliktie ceļi. Par to, ko karš izdara ar cilvēkiem.
"Esmu uzaugusi un dzīvoju Itālijā, bet visu laiku man bija sajūta, ka simtprocentīgi nepiederu Itālijai. Man bija skaidrs – es esmu arī kaut kas cits. Man tas ļoti patika," saka tulkotāja Margarita Karbonāro.
Izrāde Kokvilnas lauku vientulībā Dailes teātrī visos parametros ir nevainojami nostrādāta un redzēšanas vērta kvalitāte, tikai nākamajā rītā to nez kāpēc ir grūti atcerēties, iespaidi ir pagaisuši. Mēģināšu minēt – kāpēc tā.
Punctum festivālā, kas sācies 25. maijā, šogad vairāki pasākumi veltīti dzejnieka Linarda Tauna simtgadei. Festivāla kulminācijas dzejkoncerts Mūžīgais mākonis, kurā piedalīsies mūziķi Jānis Šipkēvics un Sniedze Prauliņa, aktieri Kaspars Znotiņš un Kaspars Aniņš, notiks 3. jūnijā plkst. 20.30 Zirgu ielas koncertzālē.
Valodnieka Jāņa Endzelīna (1873–1961) izcilais devums latviešu valodas nosargāšanā un attīstīšanā nedrīkst iegrimt piemirstībā. Viņš bija tautas zinātnieks, kuram dzimtajā valodā rūpēja katrs burts un garumzīme.
Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Brīvības bulvārī 32 aplūkojama izstāde, kas daudziem XX gadsimta 70. gados dzimušajiem ļaus atmiņās satikties ar savām mammām – tik jaunām, skaistām un "ārzemnieciskām" krimplēna kleitās, bikškostīmos un mētelīšos.
"Noliekam politkorektumu malā. Teātrim ir jābūt tiešam un galējam. Jebkura jūtināšanās un melodrāma šodien ir lieka," uzskata teātra režisors Elmārs Seņkovs
Jāņa Znotiņa izrādei Mēs, roks, sekss un PSRS no atklātiem, tīšiem stereotipiem izdodas tikt līdz sāpīgai īstenībai. No "toreiz" un "viņi" panākt "mēs" un "tagad" pieslēgumu
Valters Sīlis uz Nacionālā teātra lielās skatuves izrādē Komūna pārbauda, cik tālu cilvēkam pasaulē iespējams spēlēt pēc saviem noteikumiem un plāna, paliekot nesodītam par augstprātīgo iedomu
"Visi smaidi izrādās tukša tehnika – zobi," – režisors Mārtiņš Eihe Andra Kalnozola romānā Kalendārs mani sauc novērtē ne tikai cilvēcību, bet arī visai paskarbo Latvijas diagnozi
"Pretrunas nepadara cilvēkus sliktākus vai mazākus. Tieši otrādi. Tās parāda vērtību, piešķir papildu dimensiju un krāsas," – teātra kritiķe Zane Radzobe stāsta par savas mammas Silvijas Radzobes mūža darba virsotni – pētījumu Čaks un laiks.
Uz kalniem veros – ar šādu moto no Gētes dzejoļa Gājēja dziesma naktī tuvojas Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) fināls, kas 1. maijā sadarbībā ar teātra trupu Kvadrifrons notiks Rīgas Motormuzejā, un balvu pasniegšanas ceremonija būs vērojama arī Latvijas Televīzijā.
Tēlnieks Ivars Drulle – par bērnības šausmām, pirkstiem iepiņķējoties Sniegbaltītes garajos matos, par zvaigžņoto debesjumu virs darbnīcas, vēlmi pēc mācekļa un vienotu dizaina kodu Rīgas sejai.
"Gaidīt no māksliniekiem kaut kādus drosmīgus žestus kritiskos brīžos ir bezjēdzīgi. Tas tā nenotiek," uzskata Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis