Laika ziņas
Šodien
Sniegs
Rīgā 0 °C
Sniegs
Otrdiena, 23. aprīlis
Jurģis, Juris, Georgs

Būt atbildīgiem savā izvēlē

Modes industrija ir viena no lielākajiem planētas piesārņotājiem. Turklāt tekstila industrija ir viena no resursu ietilpīgākajām nozarēm, kas aiz sevis atstāj milzu atkritumu kaudzes. Tāpēc aizvien aktuālāks kļūst jautājums, kā modes industriju padarīt ilgtspējīgāku. Daudzi patērētāji savas garderobes izvēlē labprāt pieietu atbildīgi un apzināti, bet joprojām ir daudz neskaidru jautājumu. Tāpēc projekta mērķis un uzdevums ir izglītot, izskaidrot un motivēt ikvienu būt atbildīgam savā izvēlē, tādējādi palīdzot realizēt šobrīd aktuālo Eiropas Zaļā kursa mērķi padarīt Eiropu par pirmo klimatneitrālo reģionu pasaulē. Uzsākot projektu, aicinājām uz sarunu biedrības Zaļā brīvība ilgtspējīgās modes eksperti Daci Akuli.

Daudzi lasītāji, iespējams, ir dzirdējuši vārdu salikumu “ilgtspējīgā mode”. Kā tu definētu, kas ir ilgtspējīgā mode?

Tas ir ļoti plašs jautājums. Tam var būt dažādi atzari, sākot ar to, kādas izejvielas tiek izmantotas auduma ražošanā, kā tiek veidots dizains, piemēram, izmantojot bezatkritumu piegrieztnes, lai maksimāli tiktu izmantots viss audums. Tā var būt otrreizēja produkta izmantošana, piemēram, lietotas drēbes tiek pārveidotas jaunos produktos, arī eko sertificēti audumi – jaunu audumu veidi, kas iegūti no citām izejvielām. Tā kā ir ļoti daudz, kam pievērsties, bet vienotas definīcijas nav. Līdz ar to patērētājiem ir grūti saprast, kas ir kas, jo daudzi ražotāji lieto ilgtspējas vārdu pa labi un pa kreisi, nereti arī maldinot. Tāpēc Eiropas Savienība it īpaši skatās uz tā sauktajiem zaļmaldināšanas riskiem un meklē veidus, kā uzlikt tekstilu uz ilgtspējas vagona, rūpīgi strādā pie regulām un domā, kā aizliegt nepārdotās produkcijas iznīcināšanu, par zaļmaldināšanas ierobežošanu, kvalitātes standartu celšanu. Tas nozīmē, ka ražotājiem nāksies padomāt, kā radīt apģērbu, ko pēc iespējas ilgāk var valkāt, nevis piedāvāt tā saukto ātro modi, kur kvalitāte bieži vien ir apšaubāma un prece ātri nokļūst tekstila konteinerā. Turklāt, ja arī tā nenonāk konteinerā, ir svarīgi, cik viegli vai sarežģīti saražotais būs pārstrādājams. Piemēram, rāvējslēdzēji un pogas ir jānoņem no tekstilizstrādājuma, lai varētu to sagriezt mazos gabaliņos, pārstrādājot jaunos materiālos, kas atkal atgrieztos apritē ar jaunām šķiedrām jauna auduma veidā. Eko dizains nozīmē, ka tu sāc domāt, pirms kaut ko radi, ne vien par skaistu dizainu, bet arī par kvalitatīvu audumu izvēli – vai tie tiek pasūtīti Āzijā, kur ir citi vides un sociālie standarti, vai jau minētais rāvējslēdzējs ir izmantots, lai pildītu tam nepieciešamo funkciju, vai tikai skaistumam. Lai pircējam tajā visā būtu vieglāk orientēties, tekstils tiek izvirzīts kā viens no pirmajiem sektoriem, kur pilotēt tā saukto digitālo produkta pasi. Tas nozīmē, ka ražotājam būs jānodrošina caurspīdīga informācija par visu ražošanas ķēdi, par auduma izcelsmi un saturu, cik ilgi to varēs lietot, cik ilgi produkts nemainīs krāsu. Šajā pasē kodolīgā formā tiks iekļauta informācija par visu produkta dzīves ciklu, kas mums, patērētājiem, palīdzēs novērtēt produktu. Tas ir tas, pie kā Eiropas Savienība šobrīd strādā.

 

Tekstilizstrādājumu etiķetēs dažkārt ir norādīti dažādi marķējumi. Kā tajos orientēties?

Zināmākie tekstila ekomarķējumi ir “Eiropas Savienības Vides marķējums”, “Zilais eņģelis”, “Naturtextil”, “Global Organic Textile Standard” un “Ecocert”. Piemēram, tā kā es pati šuju un iegriežos audumu veikalos, tur nereti pie audumiem klāt ir birciņas ar šīm norādēm, kas nozīmē, ka ir ierobežots ūdens patēriņš to ražošanā, ka nav izmantotas videi nedraudzīgas ķīmiskās vielas. Tas ir tas, ko šis sertifikāts dod. Tas dod garantiju, ka šis produkts ir labāks. Taču Eiropā tiek izmantoti 230 dažādi marķējumi. Kurš parasts pircējs spēj tajā orientēties? Turklāt papildus parādās dažādi nesertificēti marķējumi. Runa ir par iepriekš minēto zaļmaldināšanas problēmu – kā pircējam tajā visā orientēties? Tāpēc Eiropas Savienība jau aizvadītajā, 2023. gadā nāca klajā ar šo zaļmaldināšanas ierobežošanas iniciatīvu. Eiropas komisijas domā, kā to sakārtot, lai tas nav tik sarežģīti arī ražotājiem – kā, izmantojot ekodizaina kritērijus, celt produkta kvalitāti, kā arī likt ražotājiem domāt par radīto piesārņojumu, par produkta savākšanu un pārstrādi. Latvijā ir plānots ar 2024. gada 1. jūliju ieviest tā saukto ražotāja atbildības sistēmu uzņēmumiem. Gan ražotājs, gan pārdevējs, kas piedāvās jaunu preci tirgū, maksās noteiktu summu kā nodevu par to, ka produkts pēc kāda laika parādīsies tekstila konteineros, tiks savākts, šķirots, pārstrādāts vai tam atrasts jauns saimnieks ar lietošanas iespējām Latvijā vai ārzemēs.

 

Šobrīd ir prasība iedzīvotājiem konteineros likt tikai nesabojātus tekstilizstrādājumus – tādus, kas faktiski būtu gatavi valkāšanai, bet kāpēc nevar nodot apģērbus ar defektiem? Arī tos taču varētu izmantot pārstrādei.

Tas ir tāpēc, ka šobrīd pastāv likums, ka jābūt tekstilkonteineriem, jānodrošina tekstilsavākšana, bet noteikumi, kas par to maksā – piesārņotājs, ražotājs –, vēl nav ieviesti. Tie stāsies spēkā 2024. gada jūlijā. Šobrīd atkritumu apsaimniekotājiem tekstila dalītā vākšana ir jāsedz no saviem ienākumiem. Tāpēc viņi mēģina nodrošināt tekstila konteineros lielāku frakciju nebojātu apģērbu, lai varētu tos pārdot. 80% no konteineros ienākušajiem apģērbiem tiek eksportēti uz trešajām valstīm – gan otrreizējai lietošanai, gan pārstrādei. Pēc 2024. gada jūlija opcija – dodiet tikai labas drēbes – vairs nedrīkstēs būt. Uzreiz prātā nāk caurumainās zeķes, kurām var atrast citu pielietojumu jaunā materiālā vai arī kā alternatīvu kurināmo. Piemēram, “Schwenk Latvija” cementa un betona ražotnē Brocēnos mūsu caurās zeķes var ielaist ne tikai apkures sistēmā – sintētiskajam diegam ir laba siltumspēja, jo tas deg ar lielu karstumu –, bet iegūt no tām arī pelnus cementa starpproduktam. Turklāt atkritumu dedzināšanā pelni ir viens no sāpīgākajiem jautājumiem. Tie nav tādi pelni, kurus varam dārzā uzlikt krūmājiem un augļu kokiem ķīmisko vielu dēļ, ko tie satur. Taču cementa ražošanā tas ir tieši tas, kas vajadzīgs.

 

Ētisku apsvērumu dēļ daudzi dabīgās ādas izstrādājumu vietā izvēlas mākslīgo ādas sintētiku, bet tajā pašā laikā nepadomā, ka sintētika nāk no naftas produkta.

Jā, un, jebkuru sintētisku materiālu mazgājot, mūsu notekūdeņos nonāk mikroplastmasas piesārņojums, tas tālāk aiziet jūrās, upēs, zivīs, un mēs to visu patērējam uzturā. Arī par to Eiropas Savienība domā, kā ražotājiem uzlikt vairāk pienākumu mikroplastmasas piesārņojumu mazināšanā. Viens no risinājumiem varētu būt, ka pirmā mazgāšana notiktu jau ražotnē industriālās veļas mašīnās, kas savāc mikroplastmasas piesārņojumu, lai tas vēlāk caur patērētāju parastajām veļasmašīnām nenonāktu notekūdeņos.

Bet, paturpinot minēto piemēru par dabīgajiem ādas izstrādājumiem, gribu piebilst, ka ilgtspējas jautājumam vajag pieiet vērīgi un noteikti nevajag domāt: “Man ir ādas jaka, tagad tā jāmet ārā.” Pavisam noteikti – nē! Ja tev skapī ir šī jaka, turklāt iegādāta pirms padsmit gadiem citā informācijas laikā, kad neviens vēl nerunāja par visiem ētiskajiem aspektiem vai ļoti reti tie kaut kur izskanēja, labāk šo jaku lieto. Labāk ir to izmantot, nekā mest ārā. Visticamāk, ja tā tik ilgi kalpo, tad ir labas kvalitātes, un laba kvalitāte arī ir ilgtspēja. Izmetot ārā, mēs radām daudz vairāk problēmu, nekā turpinot to valkāt. Būtu aplami rīkoties šādi: “Mainu visu garderobi! Lieku tajā tikai organisko kokvilnu, sertificētus, pārstrādātus materiālus. Metu visu ārā, kas nav sertificēts vai citam rāmim atbilstošs.” Tas būtu sliktākais, ko varētu darīt.

 

Ir cilvēki, kas iegriežas lietoto apģērbu veikalos. Ir dzirdēti vairāki pozitīvi stāsti, ka tur var atrast lieliskas “pērles”.

Drēbes, kas nonākušas lietoto preču veikalā, ir jau pārbaudītas praksē, līdz ar to var vairāk uzticēties kvalitātei. Lietotu preču veikalos var atrast pat pirms vairākiem gadu desmitiem ražotus izstrādājumus, kad bija augstāki kvalitātes standarti. Kad bērnībā Rūjienas bibliotēkā šķirstīju žurnālus “Burda”, toreiz bija pavisam cita līmeņa sarežģītības pakāpe gan piegrieztnēs, gan šūšanas tehnoloģijā. Tagad trikotāžu šujam ar overloku. Arī “Burda” tam iet līdzi, kur viss ir vienkāršāk, ātrāk, domāts masām. Lai dabūtu milzīgu apjomu, nevar neupurēt kvalitāti, kur nu vēl sagaidīt autentiskumu un individualitāti. Lietotu apģērbu veikalos, kas specializējas uz t.s. vintage – divdesmit un vairāk gadu veciem apģērbiem, audumiem ir pavisam cita kvalitāte, dizainam un arī vīlēm ir citi standarti. Es vienmēr veikalos apģērbiem apskatu vīles, jo pati šuju. Arī birciņas man ir primārais, kam pievēršu uzmanību.

 

Esmu dzirdējusi, ka, izvēloties apģērbu, ir svarīgi paskatīties, kur tas ražots. Ja rakstīts, ka, piemēram, Ķīnā, diez vai tur tiek ievēroti ilgtspējas principi, vai tiesa?

Ķīna pēdējā laikā saprot, ka nav variantu – ja produkti ražoti Eiropai, viņu standarti ir jāpaaugstina. Ķīnieši arī vairs negrib dzīvot sliktos gaisa kvalitātes apstākļos, un viņiem šie vides standarti pieaug. Arī Ķīna ir pievienojusies Parīzes klimata nolīgumam – nav tā, ka tur ir pilnīga bezcerība. Taču daudz vairāk mēs varam paļauties uz to, kas ir ražots tuvāk. Nesen biju konferencē Portugālē, kur runāja par tekstila digitālajām pasēm, kas dos garantijas, ka var uzticēties tur sniegtajai informācijai. Protams, daudz drošāk var paļauties uz tiem, kas ir Eiropā, nevis citur – ļoti tālu, kur vides standarti ir gluži citi un atkritumu apsaimniekošanas sistēma ir citā līmenī. Arī sociālie standarti – darba vide, atalgojums – būs tie jautājumi, par ko ražotājiem nāksies atskaitīties. Konferencē Portugālē arī izskanēja, ka digitālo pasu ieviešana varētu būt viens no instrumentiem, kas ražošanu atgriezīs atpakaļ Eiropā. Redzēsim, kā tas realizēsies praksē. Varbūt tas mudinās arī Āzijas ražotājus nopietnāk piestrādāt un celt savus standartus. Kas attiecas uz mani, es pievēršu uzmanību ražotājam. Man ir svarīgi atbalstīt Eiropas valstu, nevis Āzijas ražotājus. Ja gadās būt kādā valstī, skatos, kā ar nelielu pirkumu atbalstīt vietējo ilgtspējīgās modes industriju. Viens pirkums varbūt ir nieks plašajā jūrā, bet esmu izdarījusi to, ko varēju – praktiski atbalstīt, ne tikai veidot prezentācijas ar datiem un pētījumu rezultātiem. (Smejas.)

 

Kā sākās tava pievēršanās modes pasaulei?

Man jau kopš bērnības patika viss, kas saistīts ar drēbēm, tāpēc ar interesi šķirstīju žurnālus “Burda”. Apmeklēju Rūjienas Bērnu mākslas skolu un pēc tam gribēju studēt modes dizainu. Vēlējos iestāties Rīgas Lietišķajā vidusskolā, bet paliku nedaudz aiz līnijas un netiku. Vidusskolas pēdējā klasē jau biju aizgājusi mediju lauciņā – kopā ar Ivaru Zviedri un citiem kolēģiem strādāju Rūjienas televīzijā, vietējā laikrakstā. Tad bija jādomā, vai nu doties uz Mākslas akadēmiju studēt modes dizainu, vai uz Latvijas Universitāti – komunikācijas zinātnes. Es tomēr izvēlējos komunikācijas, jo šķita, ka visa tā modes padarīšana ar nestabiliem ienākumiem manai personībai nav tā labākā. Komunikāciju jomā izvēlējos politikas atspoguļošanu. Tajā laikā mani aizrāva viss, kas saistīts ar Eiropas Savienību, un studiju otrajā kursā sāku strādāt “Radio Brīvā Eiropa” ar Eiropas Savienības integrācijas procesiem. Braucu uz ES samitiem – ļoti aizrāvos ar to visu. Lai vēl padziļinātāk to visu apgūtu, vēlāk studēju starptautiskās attiecības. Pēc tam desmit gadu nostrādāju domnīcā “Providus” – pēdējos gadus kā direktore, bet, līdzīgi kā daudzi moderni cilvēki, beigās izdegu. Tad bija jautājums – ko darīt? Viens no standartiem, ko tādā mirklī var darīt, ir atgriezties pie saknēm. Kas patika bērnībā? Man vienmēr patika zīmēt, šūt. Un salikās kopā, ka varu paņemt no savas pieredzes komunikāciju, pētniecību, darbu ar sabiedrības informēšanu, izglītošanu, iesaistīšanu, tikai tas viss jāpārliek uz modi, tekstilu. Gribēju arī pati pamēģināt praktiski kaut ko radīt, bet drīz vien secināju, ka šajā industrijā ir tik daudz problēmu un man nav tādu ambīciju kā dizainerei radīt kaut ko jaunu pasaulē, kur jau tik daudz kas saražots. Tad es nodomāju: “Noliekam ideju par ražošanu malā, labāk papētām!” Tagad es esmu aizpētījusies (smejas), un man tas patīk.

 

Ir dažādi sasniegumi ilgtspējīgajā modē jaunu materiālu radīšanā, piemēram, materiāli, kas tapuši no pārstrādātām apelsīnu un ananasu mizām, zivju ādas, sēnēm un aļģēm. Kādi produktu pārpalikumi vēl tiek izmantoti jaunu materiālu radīšanā?

Daudzi testē, eksperimentē un mēģina radīt ko jaunu, bet tajā visā ļoti svarīgs ir ekonomiskais izdevīgums. Mums nevajag mega augstas izmaksas produktus, kas varētu būt pieejami tikai karaļnamam. Primāri, protams, skatās uz pārpalikumiem, kuri agrāk būtu mesti ārā, kā, piemēram, celulozes pārpalikumi, kuri jaunā un videi draudzīgākā tehnoloģijā pārtop jaunā materiālā. Piemēram, tencils un liocels – jaunie viskozes materiāli, kas ir ekonomiski izdevīgi. Atceros, pirms dažiem gadiem, viesojoties pie māsas Zviedrijā, iegāju veikalā un jautāju pārdevējai: “Kas tas ir par audumu?” Runa bija par tencelu un liocelu. Pārdevēja neprata man paskaidrot. Bet man vienmēr tas bijis svarīgi, tāpēc birciņas lasu, lai zinu, kas ir kas. Tagad industrija, pateicoties tehnoloģijām un dažādu ķīmisko vielu izmantošanai apstrādē, panāk, ka arī sintētiskais materiāls šķiet kā zīds. Tāpēc ir svarīgi neapjukt un paskatīties birciņā, kas tur rakstīts, un uzdot sev jautājumu – kāpēc sintētiskā, lētās šķiedras auduma kleita maksā 300 eiro, ko varētu prasīt par zīda, dārgās šķiedras, kleitu? Aizvien vairāk ne tikai mazie uzņēmumi, bet arī lielie zīmoli izmanto pārstrādātus materiālus. Ja pirms dažiem gadiem, piemēram, pārstrādātas PET pudeles likās labas, tagad tā vairs neuzskata. Ja PET pudeli var pārstrādāt vēl un vēl jaunā PET pudelē, tad, izmantojot tekstilā, to var pārstrādāt tikai vienreiz un pēc tam tas aiziet uz atkritumiem. Turklāt tekstilindustrija izmanto ļoti daudz sintētisko materiālu – divas trešdaļas visu izejvielu ir sintētiskas. Būtu jāmeklē risinājums, un tas arī tiek darīts, lai šos materiālus atgrieztu atpakaļ apritē, nevis ņemt izejvielas no citas, PET pudeļu, industrijas. Šis ir viens no piemēriem, kas parāda, ka nav vienas pareizās atbildes arī šajā jomā. Bieži vien labākās atbildes, kas mums bija pirms dažiem gadiem, tagad liek šaubīties, jo ir vairāk informācijas un arī citas tehnoloģiskās iespējas. Vides organizāciju pārstāvji asi kritizē PET pudeļu – no citas jomas paņemtu materiālu – ielikšanu tekstilindustrijā, jo ļoti daudz tekstilizstrādājumu visai ātri tiek apglabāti atkritumu poligonos vai sadedzināti. Kā liecina pēdējie pētījumi, tie ir 73% no visiem globālās industrijas saražotajiem materiāliem. Šobrīd Eiropā ir vīzija, ka līdz 2030. gadam ātrā mode vairs nebūs modē. Eiropas Savienība aktīvi pie tā strādā. Cik man iespējams, es mudinu arī modes dizainerus aktīvi iesaistīties procesos, iedziļināties ES izstrādātajos priekšlikumos, vai tie iedvesmo un motivē, vai ir reāli izpildāmi. Protams, cilvēks, kas strādā likumdošanā, varbūt nekad nav piešuvis rāvējslēdzēju, viņš domā savādāk. Tāpēc konsultācijas nav ķeksīša pēc. Viņi patiesi gaida priekšlikumus arī no tekstilražotājiem, dizaineriem.

 

Ja salīdzina Latviju ar citām Eiropas valstīm, kādi izskatāmies uz pārējo fona, salīdzinot mūsu patēriņa paradumus?

Biedrība “Zaļā brīvība” ar kolēģiem veica pētījumu par jaunu un lietotu apģērbu plūsmu Baltijas valstīs. Rezultāti atklāj, ka mēs patērējam daudz mazāk nekā, piemēram, Lielbritānija, kur ir augstākais apģērbu patēriņš Eiropas Savienībā (pirms “Brexit”). Lielbritānijā gada laikā vidēji viens iedzīvotājs nopērk 27 kg apģērba, turpretim Latvijā 2021. gadā tie bija aptuveni 10 kilogramu uz vienu iedzīvotāju. Vidēji viens Latvijas iedzīvotājs 2021. gadā patērēja 19 apģērba un mājas tekstila preces – 14 jaunas un 5 lietotas. Taču tik un tā mums nav sveša prakse, ka apģērbu nopērkam, īsu brīdi pavalkājam un pēc tam izmetam. Tāpēc mēs darām visu, lai cilvēkus informētu, izglītotu un mudinātu būt atbildīgiem savā izvēlē.

 

Projektu atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds. Par saturu atbild žurnāls UNA.

 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Latvijā pret nederīgajiem medikamentiem izturas pavirši

Mēness aptiekas un pētījumu aģentūras Norstat veiktā aptauja liecina, ka vairumam iedzīvotāju nederīgi medikamenti mājās ir, bet, lai gan 76% piekrīt, ka, nonākot apkārtējā vidē, tie kaitē dabai un ci...

Veselība

Vairāk Veselība


Dārza Diena

Vairāk Dārza Diena


Senioru Diena

Vairāk Senioru Diena


Dienas padomi

Vairāk Dienas padomi


Būve un interjers

Vairāk Būve un interjers


Cits

Vairāk Cits