Cilvēka mūžs mikriņos

Līdz rūpnīcas RAF galīgai slēgšanai tobrīd bija palikuši vairāki gadi. To, protams, neviens nezināja. Ražotne strādāja ar pilnu jaudu.

Ar pilnu jaudu strādāja eksperimentālais cehs, kurš pēc rūpnīcas pārcelšanas uz Jelgavu tā arī bija palicis Rīgā, Duntes ielā. Presei domātā pasākumā tika parādīts jauna dizaina mikroautobusa eksperimentālais modelis. Tas bija pārliecinošs. Dzirdēja runājam par iespējamo sadarbību ar franču autoražotāju. Cik sapratu, ražošanai tika meklēta alternatīva Krievijā ražotajiem dzinējiem. Dažādu izmēru, dažādu marku automobiļi jau labu laiku nebija vairs retums Latvijā. "Rafiņi" krājās rūpnīcas teritorijā.

Rūpnīca RAF no tās dzimšanas brīža līdz slēgšanai nodzīvoja viena cilvēka darba mūžu. Patiesībā to zinu bez lielas rēķināšanas. Zinu tāpēc, ka tai rūpnīcā strādāja manas māsas vīrs Egons, kurš pēc mana tēva nāves kļuva arī par manu audžutēvu.

Egons sāka strādāt pavisam nesen nodibinātajā Rīgas autobusu fabrikā Duntes ielā četrpadsmit gadu vecumā. Uzreiz pēc pamatskolas beigšanas. Viņš bija atslēdznieks. Sākumā, protams, māceklis. Vēlāk visu cienīts sava amata meistars. Kad rūpnīcu pārcēla uz Jelgavu, arī māsas ģimene pārcēlās uz jaunuzcelto RAF mikrorajonu blakus rūpnīcai. Perestroikas beigu posmā rūpnīcas vadība nolēma dažiem (neatceros vairs, pieciem vai sešiem) labākajiem, kuri nostrādājuši savu mūžu uzņēmumā, piešķirt pa mikroautobusam. Par velti! Vienu no tiem saņēma arī Egons. Tas bija notikums.

Toreiz tas bija tāds dīvains laiks. Algu rūpnīcā ik pa laikam izmaksāja precēs. Acīmredzot par automašīnām maksāja graudā – tās mainīja. Te pret krāsu televizoriem, te pret šādām tādām citām deficītmantām. Es no Egona atpirku pavisam jaunu tā laika tehnoloģijas brīnumu – videomagnetofonu Panasonic. Viņam nevajadzēja. Viņam bija ģimene, kura jābaro, un mikroautobuss.

Visu brīvo laiku un mīlestību Egons ielika savā mašīnā un dzelžos, nedaudz enerģijas pietaupot darbam mazdārziņā. Garāžā, kura atradās netālu no dzīvesvietas Jelgavā, tā arī bija sadalītas prioritātes. Augšā – mašīna, pagrabā – pašu gatavotie konservi.

Bet kopumā viņa mūžs bija RAF.

Par darbu rūpnīcā neko daudz netiku dzirdējis. Kas tur daudz ko stāstīt? Egons bija darītājs, nebija runātājs. Bet dažus stāstus no viņa atceros. Protams, nezinu, cik tie patiesi, varbūt tās tikai rūpnīcas leģendas, bet man patika. Viena no tām – par lielo konveijeru. No tiem laikiem, kad jaunajā cehā Jelgavā to uzstādīja. Protams, tas bija notikums. Galvenais konveijers! Unikālā milzu prese tam pa vidu, kura no plakana skārda izspiedīs automašīnas virsbūvi. Vareni. Lai tādu uzstādītu vajadzīga prasme, gudrība un, galvenais, atbildība. Un, protams, lai tas viss kustētos, vajadzīgas visādas komisijas, kuras vēro un dod padomus. Tad, lūk, vienā no gaišajām galvām kādā no komisijām radās doma ieekonomēt jeb, vienkārši sakot, ietaupīt vietu cehā. Raugi – apkārt presei bija atstāta liela, tukša vieta. Nesaprotama greznība. Visu to lielo, garo konveijeru taču varēja sabīdīt ciešāk! Komisijas vīri nosprieda, ka tā ir laba doma. Konveijeru sabīdīja ciešāk. Vēlāk izrādījās, ka tukšā vieta paredzēta lielajām dzelzs rokām, kuras izštancēto smago un sasodīti karsto virsbūvi paceļ, tad pārvieto uz nākamo konveijera posmu. Tām paredzētā vieta vēzienam nu bija likvidēta. Līdz ar to arī pašas robotrokas bija kļuvušas nevajadzīgas. Tās bez lieka trokšņa esot noraktas rūpnīcas teritorijas tālajā stūrī. Bet vai nu tāda nieka dēļ konveijers nedarbosies! Darbojās. Un daudzus gadus. Smago un sasodīti karsto metāla izstrādājumu no lielās preses savās stiprajās, ugunsizturīgos cimdos ietērptajās rokās cēla augšā spēcīgie rūpnīcas strādnieki. Cēla un nesa uz lielā, modernā konveijera nākamo posmu. Sociālistiskā rūpniecība. Darbs bija visiem. Lūk, tāds stāsts.

Kad rūpnīca RAF jau bija beigusi savu dzīvi, palikuši bija lielie, tukšie korpusi. Iekārtas aizvestas, pārdotas. Pēdējais, ko toreiz rūpnīcā redzēju, bija lielā, tiešām unikālā prese. Tā izskatījās milzīga. Varbūt tāpēc, ka cehs bija tukšs. Arī to pārdeva.