Kas notika pa vidu

Laiks starp barikādēm janvārī (to atceros) un barikādēm augustā (to arī atceros). Kas notika pa vidu?

Vikipēdijā to paši izlasīsiet. Par tautas aptauju, par jaunizveidoto valsts firmu Latvijas gāze un par "cenu brīvlaišanu".

Man sava vikipēdija. Skatos savā filmu arhīva kārbiņā. Dižas kārtības tajā gan nav. Acīmredzot toreiz domāts vairāk par fotografēšanu un bijusi ticība savai atmiņai. Redz, 9. aprīlī Līgatnes papīrfabrika strādā ar pilnu jaudu. Labi daudz sabildēts. Izstāžu zālē Latvija atklāta lielākā Latvijas mūsdienu mākslas izstāde Interferences. Ej nu sazini, vai lielākā. To lai noskaidro mākslas vēsturnieki. Tas notika maija vidū.

26. marts. Kolhozā Gaujaslīči beigusies lielā kopsapulce. Sprieduši par kolhoza privatizāciju.

Kā sacīt jāsaka, arī Piebalgai tuvojās nu jau visiem zināmie mērnieku laiki. Modīgi sakot – privatizācija.

Mana (un noteikti ne tikai mana) autoritāte fotogrāfijā Džeikobs Kolinss (tolaik laikraksta Independent Lielbritānijā foto redaktors) šeit izvēlētās fotogrāfijas sakarā būtu teicis – interesanti, kāda fotogrāfijā varētu izskatīties privatizācija? Tāda manās acīs acīmredzot tobrīd arī izskatījās. Sajūtas.

Katrā bilžu stāstā parasti ir centrs, centrālā fotogrāfija. Šajā gadījumā – šī. Tāds kā kopsaucējs. Protams, ja tur klāt pieliktu pārējo, toreiz nofotografēto, aina noteikti būtu pilnīgāka. Stipri patukša zāle. Kluss, nedaudz apjucis kolhoza priekšsēdētājs. Laukā aiz stūra snaikstās tie, kuri nav zālē, bet aiz durvīm gatavi spriest. Daži vīri zālē ir aktīvi. Žesti. Viņiem ir ko teikt. Viņi runā, domā, spriež. Pārējie klausās. Pēc tam sapulce beidzas. Viss safotografēts. Visi iet mājās. Katrs ar savu domu, savu pārliecību, bet varbūt bez tās. Ej nu sazini. Man šis skats likās svarīgs.

Savulaik fotografējot filmiņā bija 36 kadri. Nekad nejutu, ka kaut ko taupu. Nepietiek kadru filmā? Ja vajadzēja, liku fotokamerā nākamo filmu un turpināju. Bet bieži vien to nevajadzēja. Daži kadri izfotografēti, un pietiek. Jūti, ir bilde, pietiek. Bet filmiņa knapi pusē. Tad vienkārši izfotografēju filmiņu līdz beigām. Šo un to. To, ko redzēju, kas likās interesants, tai brīdī svarīgs. Ielu, cilvēkus. Ja gadījās kas ievērojams, tad pavisam labi. Literāti, esmu dzirdējis, piemin "piezīmes uz grāmatas malām". Tad, lūk, fotogrāfijā tie varētu būt mani "kadri filmu galos". Šajā gadījumā tas ir kadrs, kad viss beidzies, darbs padarīts. Palikusi sajūta. Un tad pēkšņi promejot to ieraugi.

Reizēm, fotografējot lielus un dažādus notikumus, blakus darbojas arī citi mani kolēģi. Gandrīz visi jaunāki par mani, bet jau zinoši un pieredzējuši. Dažkārt, ja notikums ir lēnīgs vai vienkārši garlaicīgs fotografēšanai, uzmanība atslābst, skats klīst apkārt vērojot. Reizēm tā var ieraudzīt apbrīnojamas lietas. Un tad ir jāfotografē. Reiz viens no kolēģiem tā arī jautāja – kam tu to fotografē, nesaprazdams, ko es vispār tai brīdī tur bildēju. Grūti izskaidrojams jautājums.

Toreiz es izdomāju pašam vien saprotamo terminu "kultūrvēsture". Tā arī pateicu kolēģim, bet, kad redzēju, ka viņš neko tā arī nesaprata, mēģināju skaidrot mūsdienu valodā. Redzi, teicu, par to, ko tu nupat uzfotografēji un rīt nodrukās, tu saņemsi piecas naudiņas. To, ko nupat nofotografēju es, visticamāk, rīt nevienam nevajadzēs. Bet pēc divdesmit gadiem es to pārdošu par piecdesmit naudiņām, jo tā ir kultūrvēsture. Redzēju, mans skaidrojums darbojas.

Skaidra lieta, arī tagad, pēc divdesmit un vairāk gadiem, neviens man par tām bildēm maksāt netaisās. Atceros, mācījos pirmajā klasē, kad nopietns vīrs no tribīnes nopietnā balsī man stāstīja, ka pēc divdesmit gadiem es dzīvošot komunismā. Toreiz man tas likās kaut kas nesaprotams, bet vareni. Es toreiz jau mācēju skaitīt un varēju izrēķināt, cik vecs pēc divdesmit gadiem būšu.

Un tomēr. Varbūt esmu ideālists, bet, ja nu kāds jaunais kolēģis uzķeras, – "kultūrvēsture" ir vērtība. Piecdesmit naudiņas, lai arī nākotnē, tomēr – piecdesmit.