Kokle ir moderna, un koklētājs – brīvs gars

Etnomuzikologs Ansis Jansons uzskata, ka kokle ir instruments, ko var spēlēt jebkurš. Savu mācību sistēmu kokles spēles studijā Kokļu mežs viņš izveidojis tieši tādu – nav vajadzīgas priekšzināšanas mūzikā, bet jau pēc vienas nodarbības var nospēlēt melodiju; ja nevar tikt uz nodarbībām, mācības pieejamas tiešsaistē; ja nav sava instrumenta – to iesākumā var nomāt.

Paskatīties, kas notiks

"Stāsts sākās pat ne ar kokli, bet krietni pirms tam. Mani vecāki ir Pēteris un Sandra Jansoni – folkloras kopu vadītāji, kas darbojās folkloras kustības pirmsākumos. Mēs bijām viena no ģimenēm, kas piepildīja atmodas laika romantisko sapni par dzīvošanu savā zemē," stāsta Ansis un piebilst, ka tas bija netālu no Taurupes – lauku mājā bez elektrības. "Neko sliktu par to laiku nevaru teikt, jo manā radošajā dzīvē tas ir daudz devis. Cik vien sevi atceros, biju dziesmu un muzicēšanas vidē, piedalījos nometnēs, bērnu folkloras kustībā Pulkā eimu, pulkā teku. Spēlēju dažādus instrumentus: blokflautu, taures, akordeonu, klarneti, klavieres, varganu. Tautasdziesmas man bija apkārt, un tās uztvēru pašsaprotami." Lai gan daudzus mūzikas instrumentus spēlēt speciāli nav mācījies, Ansis tomēr pabeidzis arī mūzikas skolu. Tiesa, tas neesot bijis aicinājums, bijis pat tāds periods, kad mamma gājusi līdzi, lai pārliecinātos, ka Ansis ieiet iekšā mūzikas skolā.

Tikai mācoties vidusskolā, reiz kādā nometnē Ansis izdomājis, ka grib iemācīties nospēlēt vienu dziesmu uz kokles. "Pirksti bija vienās tulznās. Mājās aizbraucis, sāku meklēt informāciju par kokļu mūziku. Drīz vien uzķēru to sajūtu, ka varu brīvi spēlēt, un skaņa ieguva pavisam citu vērtību. Salikās visa mana iepriekšējā dzīves pieredze muzicējot – kā veidot mūziku, kā to uztvert, kā ar mūziku stāstīt stāstu un izpaust emocijas. Man pašam bija brīnums un pārsteigums, ka varu ar šo instrumentu izpausties," atceras Ansis.