Ar Brigitu tiekamies viņas darbnīcā pašā Vecrīgas sirdī, un viņa labprāt izrāda radošā procesa aizkulises un savus oriģinālos darbus no visneparastākajiem materiāliem – sūnām, ķērpjiem, monētām, karotītēm, spuldzīšu virtenēm, mikroshēmām un korsešu stīpiņām. Visdažādākie kroņi mākslinieciski izkārtoti kā dekoratīvi interjera priekšmeti visur – grāmatu plauktos, sakarināti pie sienām kā gleznas un salikti uz metāla statīviem, kas paredzēti nošu burtnīcām. Brigitas veidotie kroņi aizceļojuši pa visu pasauli, īpaši kroņi tapuši grupai “Tautumeitas”, un arī pati viņa mīl tos valkāt.
No Austrālijas uz Latviju
Brigita dzimusi Melburnā un uzaugusi multikulturālā vidē Austrālijā, kur studējusi scenogrāfiju un mākslas menedžmentu. Kopš Latvijas neatkarības atgriezusies savu senču dzimtajā zemē. “Kādu laiku dzīvoju Francijā, tad nonācu atpakaļ Austrālijā un vajadzēja izlemt, kā turpināt nākamo ceļu. Ļoti labi zināju, ka esmu eiropiete un gribēju tikt atpakaļ uz Eiropu. Kā patriotiska latviete ļoti vēlējos, lai Latvija būtu brīva un neatkarīga valsts, bet neticēju, ka tas jebkad notiks. Un tad pēkšņi kā no zila gaisa Latvija atguva neatkarību! Sapratu, ka jābūvē jauna valsts un vajag palīgus, un tā arī bija. Pārcēlos uz dzīvi Latvijā 1993. gadā. Mans pirmais darbs Latvijā bija direktora vietniece Sorosa Mūsdienu mākslas centrā. Deviņus gadus nostrādāju Opernamā kopā ar toreizējo direktoru Andreju Žagaru, biju viņa vietniece ārlietu un attīstības jautājumos. Tas bija ļoti izaicinošs darbs, un ar savu Rietumu menedžmenta iegūto pieredzi varēju būt noderīga. Tas, ka man interesē etnogrāfija un folklora, neizslēdz mani no mūsdienu mākslas un operas. Andreja mērķis un kaislība bija pārvērst Latvijas Nacionālo operu par starptautiski konkurējošu, un kopā ar komandu tas viņam arī izdevās.
Mana profesija Austrālijā bija kultūras menedžments, man ir scenogrāfa izglītība, bet, iegūstot šo izglītību šikā mākslas skolā, nekļuvu automātiski par scenogrāfi. Turpināju strādāt kā producente mākslas festivālos.”
Brigitas stāsts par aizraušanos ar kroņiem aizsākās jau Austrālijā. “Stāsts sākas ar to, ka 17 gadu vecumā kopā ar mammu darinājām man tautastērpu, un gribēju to košu un krāšņu, kāds bija Alsungai. Šķirstot vienu tautastērpu grāmatu, atradu fotogrāfiju no Lejaskurzemes vizuļu kāzu vainaga. Tad sev teicu – es šo vainagu uztaisīšu! Tomēr pagāja ilgs laiks, līdz pievērsos kroņiem. Jau dzīvoju Latvijā un pēc operas perioda kādu laiku strādāju Londonā, kur vadīju Latvijas Tūrisma informācijas biroju. Staigājot pa Londonu, vienā veikalā atradu lampu, kas sastāvēja no vienkārša kupola, kuram varēja piepirkt klāt metāla mežģīnes kā rotājumu. Kad to ieraudzīju, sapratu – te ir mans kronis! Tā radās mans pirmais kronis. 19. gadsimtā latviešu tautastērpu tradīcijās ienāca rūpnieciski austās kaspīnes – ap galvu sienamas, matos pinamas zīda lentes. Savam pirmajam kronim izmantoju vēsturisku brokāta lenti no Zviedrijas, ko nopirku antikvariātā. Tai pa virsu ir sudraba mežģīnes, kuras atradu Brocante krāmu tirdziņā Francijā. Tā, iedvesmojoties no Lejaskurzemes kāzu kroņa senās fotogrāfijas, uztaisīju savu versiju. Interesanti, ka tieši Zviedrijā sāk atdzīvoties vēsturisko kroņu valkāšanas tradīcija kāzās. Draudzene atsūtīja zviedru grāmatu par šo tēmu, un, apskatoties paraugus, nolēmu ka šie kroņi ir čābīgi un es varētu labāk. Tā tas viss sākās.”
Brigitas kroņus var apskatīt “Instagram” @Lastroda vai “Facebook” @Crown Heads of Europe. “Kaut kroņi tiek veidoti individuāli, ar valkātāja vai notikuma stāstu un galvas izmēru, dažus var iegādāties Rīgā, veikalā “Riija”, kā arī Itālijā, Venēcijas Palazzo Contarini Polignac mākslas veikalā. Ar draugiem katru gadu braucam uz Venēcijas mākslas biennāli. Kad uzzināju, ka mans iemīļotais Palazzo ir atvēris konceptveikalu, es viņiem aizrakstīju un piedāvāju savus darbus, bet nesaņēmu atbildi. Kad aizbraucu pie viņiem un klātienē parādīju kroņus, viņi ar lielāko prieku piekrita mani pārstāvēt.”
Katram kronim savs stāsts
Upcycling ideja ir radīt jaunas lietas ar pievienoto vērtību no lietotām vai pielietojumu zaudējušām lietām. Domājot par ilgtspēju, Brigita saviem kroņiem izmanto dažādus izejmateriālus un rāda savus “dārgumu” krājumus darbnīcā, kur kastēs glabājas materiāli no antikvariātiem un labdarības veikaliem. “Ļoti atbalstu ilgtspējīgumu un izmantoju tādus materiālus, kas man pašai šķiet interesanti. Man patīk bagātīgi slāņi, un dažiem kroņiem nepieciešamos izejmateriālus krāju gadiem ilgi, līdz visi savākti. Izmantoju izpārdošanās vairs neaktuālas preces, piemēram, zelta krāsas paliktni, kam izgriežu vidū caurumu un izveidoju pamatu kronim. Tāpat izmantoju plastikātu, lai tas neaiziet atkritumos. Krāju vecu rotaslietu detaļas un lietotus apģērbus, kas arī noder kroņiem, piemēram, no šiem ar zeltītiem izšuvumiem rotātajiem svārkiem kaut kad taps kronis. Šī bija grezna kleita, ko sagriezu pa detaļām.”
Uz jautājumu, vai nav žēl sagriezt tik skaistas kleitas, varbūt vēl var pāršūt un valkāt, Brigita godīgi atbild: “Šādas modes nav domātas manam augumam. Strādāšana no mājām mums visiem ir dramatiski reducējusi drēbju izrādīšanas iespējas.”
Kroņu meistare materiālu meklējumos staigā ne tikai pa antikvariātiem un labdarības veikaliem, bet vāc materiālus arī dabā. “Kroni var uztaisīt no jebkā, arī no ķērpjiem un sūnām. Pēc zviedru kāzu kroņu prototipa veidoju kroni no sūnām, kas palikušas pāri no Lieldienu dekorācijām.”
Brigitas kroņi ir katrs ar savu interesantu stāstu un ideju, piemēram, kronis “Noslēpums”, kas veidots no mazām aploksnītēm, kuras satur noslēpumus, vai modelis, ko iedvesmojusi Kuldīgas arhitektūra. Viens no neparastākajiem ir no izgaismotām mikroshēmām, bet ir arī varianti no korsešu stīpiņām un eglīšu rotājumiem.
“Visvērtīgākais no maniem kroņiem ir “Purēnu pūrs”. Kad pirms pusotra gada biju Austrālijā, tajā pašā nedēļā, kad diemžēl nomira mana māsa, nomira arī Māris Purēns. Viņa tēvs Georgs Purēns bija Melburnā latviešu sabiedrībā zināms rotkalis, un viņa dēls Māris turpināja šo tradīciju. Tikāmies ar Māra dēlu Ingusu, kurš tagad dzīvo Latvijā, un runājām par cieņu pret veciem rotkaļu darbarīkiem. Viņam uz galda bija milzīga kaste ar sudraba “atkritumiem”, kuri bija lemti pārkausēšanai. Jautāju, vai varu kaut ko no šīs bagātības paņemt saviem kroņiem, un Inguss atļāva ņemt tik, cik vēlos. Paņēmu šīs puspabeigtās sudrablietas – monētas, karotītes, stieplītes un citas lietas, kam esmu pielikusi klāt arī savus “atkritumus”, – un izveidoju galvas rotu, ko var nodot mantojumā nākamajām paaudzēm kā laikmeta liecību.”
Kronis pašapziņai
Brigita uzsver, ka viņas misija ir celt sievietes pašcieņu, un kronis ir tikai ārējais simbols, nevis karalienes vai princeses aksesuārs. “Dzīvojot Latvijā trīsdesmit gadu, esmu novērojusi, ka latviešu sieviešu pašcieņa un pašlepnums varētu būt augstāks. Ja sieviete sestdienas vakarā ir aizgājusi uz ballīti un priecājusies par sajūtu, ko viņai dod kroņa valkāšana un drosme būt ievērotai, es gribu, lai šī sajūta tik viegli nepazūd. Vēsturiski kroņus valkāja karaļi kā varas simbolu. Vēlos panākt, lai cilvēki saprot, ka viņiem pašiem ir vara, bet to vajag apzināti paņemt. Dažreiz tas nozīmē skaļi pateikt “nē”, citreiz – “tas nav taisnīgi vai godīgi”.
Kroņi ir mans mazumiņš, kā es varu to make a difference – kaut ko mainīt. Dažkārt ir vajadzīgs tikai vēl viens solis pašpārliecības, lai kļūtu veiksmīgs, bagāts vai ar spējām inspirēt citus. Latvieši tiek uzskatīti par introvertiem, kas dzīvo viensētās. Labi, ja tādi esam, tad vajag to izmantot savā labā.”
Brigita pati labprāt valkā savus kroņus un rotājas ar tiem īpašos gadījumos. “Krāsaini pušķīši ir sena latviešu kāzu un Ziemassvētku rotājumu sastāvdaļa. Pirmo kroni no auduma pušķīšiem uztaisīju pati sev un braucu uz Londonu svinēt savu dzimšanas dienu. Uztaisīju eksperimentu – piecas dienas staigāju pa Londonu ar šo kroni galvā un sajūsminājos par cilvēku reakciju. Galvenokārt reakcija bija prieks un cilvēki jautāja, kas tas ir un kur to var dabūt. Latvijā cilvēki bieži vien neizrāda savas emocijas un izliekas, ka nav neko redzējuši. Kad, ejot pa ielu, kādai sievietei ievēroju īpaši skaistas kurpes vai mēteli, noteikti pasaku viņai komplimentu. Man ir žēl, ka parasti tas izraisa vien apmulsumu, nevis prieku.
Kad dodos uz Eiropas Kultūras parlamentu, ierasti velku kroni, viņi jau pie tā ir pieraduši. Esmu vilkusi savus kroņus uz ballēm un izklaides pasākumiem, bet noteikti nevilktu kroni uz kāzām, jo kāzās uzmanības centrā jābūt līgavai.”
Laulības ilgtspējības simbols
Brigitu interesē latviešu senās rotāšanās tradīcijas, un, iedziļinoties vēsturē, viņa veido kāzu kroņus arī līgavām. Meistare līgavas kroni nodēvējusi par laulības lojalitātes un ilgtspējības simbolu.
“Tradicionālais latviešu laulības akts ir līdzināšanās. Tie ir solījumi, ko pāris dod viens otram. Laulība ir arī ieiešana citā kārtā. Par to sabiedrībai liecina daži jauni aksesuāri, piemēram, cepure un pīpe jaunajam vīram, un mičošanas rituāls jaunajai sievai, kur neprecētās sievietes vainagu nomaina mice. Manuprāt, sievietes skaisto matu piesegšana šķiet drīzāk kristiešu tikumības paradums nekā specifiska latviešu tradīcija. Bronzas vainagus, kas atrasti arheoloģiskajos izrakumos 12. gadsimta apbedījumu vietās, nēsāja gan precētas, gan neprecētas sievietes. Daudzas sievietes tika apglabātas ar diviem, trim un vairāk vainagiem. Arheologs un rotkalis Daumants Kalniņš lēš, ka šī goda zīme varētu būt par godu katra bērna piedzimšanai.
Šīs vēsturiskās liecības mani noveda pie priekšlikuma: līgava varētu precēties krāšņā, smaržīgu ziedu vainagā, kas simbolizē šo mīlestības un kaislības pārpilnību. Šo trauslo ziedu vainagu varētu svinīgi nomainīt ar tikpat skaistu metāla kroni, kurš, kā mēs zinām no atsaucēm uz arheoloģiju, nepazudīs un kalpos kā acīmredzams atbildības, ilgtspējības, uzticības un lojalitātes simbols partnerattiecībām mūža garumā. Šajos līgavu kroņos iestrādāju liecības no abām – līgavas un līgavaiņa dzimtām, kas apvienojas vienā. Kad svinības norimst, kronis var palikt kā dekoratīvs elements jaunajās mājās un kalpot kā stāstu ietvars. It īpaši bērniem, jo tajā ir sīkas piemiņas lietas no abām ģimenēm. Turot pretī gaismai, tas rada gaismu un ēnu spēli, līdzīgi ka laimīšu liešanā Vecgada vakarā. Kronis ir ģimenes mantojums, ko nodot tālāk nākamajām paaudzēm.
Rituālus nevar izdomāt viens cilvēks, bet uzskatu, ka esmu apkopojusi dažus autentiskus elementus, lai radītu jēgpilnu tradicionālu kāzu rotājumu, kas nes godu un lietderību 21. gadsimta ģimenei. Tā ir mana versija par līgavas kroni, un, manuprāt, tas ir ietilpīgāks simbols, nekā uzlikt galvā kādu aubi. Kronis attiecas tikai uz kāzu ceremoniju un nevar aizstāt etnogrāfiski pareizu galvas segu, jo mani veidotie kroņi nav tautastērpa sastāvdaļa.”
Domāt apzinātāk
Brigita kroņus netaisa kā aksesuārus, bet gan kā valkājamus mākslas darbus, un tos var izmantot arī kā interjera objektus. Šīs radošās iemaņas var apgūt Brigitas vadītajās meistarklasēs. “Mana mākslinieciskā nodarbe sastāv no divām daļām – sēžu savā studijā viena pati un taisu kroņus, bet otrā daļa – pasniedzu kroņu veidošanas darbnīcas. Tur skaidroju vēsturi, tas ir radošs process un brīnišķīga laika pavadīšana kopā. Nesaku, ka katram māksliniekam noteikti ir jāiet tautās, jo katrs var darīt, kā vēlas. Bet man vajag šo papildu saikni ar cilvēkiem.”
Vides piesārņojuma problēmas pasaulē liek mainīt domāšanu un kļūt no patērētāja, kurš nopērk visu gatavu, par radītāju un izpaust savu radošo potenciālu. “Man tas ir ļoti svarīgi, jo apvienojas divas lietas kopā. Tā kā bieži apmeklēju labdarības un second hand veikalus, meklējot materiālus saviem kroņiem, tur atrodu apģērbus arī sev pašai. Tiem mēdz būt daudz labāka kvalitāte, tie kalpo ilgāk, un tā ir ilgtspējīga izvēle. Valkāju drēbes ilgi, kā arī tās lāpu un pāršuju.
Problēma nav tā, ka cilvēki negribētu darīt kaut ko labu. Sabiedrība ir ierauta virpulī, kas ar mārketingu radītos psiholoģiskos apstākļos liek cilvēkiem domāt, ka viņi būs skaistāki, labāki un veiksmīgāki, ja nopirks šos jaunos un lētos masu modes apģērbus. Tās preces ir tik lētas tikai tāpēc, ka kaut kur Ķīnā vai Filipīnās ir fabrika, kurā vergo cilvēki šausmīgos apstākļos, lai tās ražotu. Kamēr ir šis patērētāju mūžīgais ritenis, nevar vienkārši pateikt cilvēkiem – nepērciet lēto masu modi! Problēma ir tā, ka viss nav tikai balts vai melns, un uz visiem jautājumiem nav vieglas atbildes.
Visā pasaulē ir zinātnieki, bieži vien jauni cilvēki, kas nodarbojas ar ilgtspējīgas modes un tekstila risinājumiem. Jautājums ir par to, kā šie izgudrojumi tiek pie investoriem un kā šie stāsti tiek pie publicitātes. Ir brīnišķīgi cilvēki, kuri meklē aizvien jaunus risinājumus. Īpaši vēlos izcelt “Madisons Innovative Materials” dibinātāju un vadītāju Kristīni Upesleju, viņa ir mācībspēks Losandželosas Mākslas un dizaina koledžā (FIDM), kur atbild par inovatīviem, novatoriskiem un ilgtspējīgiem risinājumiem, jauniem tekstila produktiem un to stratēģisku izmantošanu.
Cilvēkiem ir jāsāk domāt apzinātāk un jāseko līdzi, cik daudz patērēt un kā mainīt ieradumus. Slavenais britu zinātnieks Stīvens Hokings ir teicis, ka pasaules galu izraisīs cilvēces stulbums. Mēs jau to zinām, tas nav nekāds noslēpums.”
Aplis kā mūžīga enerģija
Kroņu meistare uzsver, ka 99 procenti no visa tā, ko viņa rada, ir tikai un vienīgi otrreiz pārstrādāti materiāli, kas pārveidoti jaunā veidolā. “Zināmā mērā esmu kā alķīmiķis – no vienas matērijas radu jaunu matēriju. Topošajā izstādē Ojāra Vācieša muzejā būs izstādīti mani jaunākie darbi, kur būs lielāks uzsvars uz alķīmiķa tēmu un ieplānota arī ideju darbnīca. Izstādes nosaukums “Apli pielūdzot” ir citāts no Ojāra Vācieša dzejas, un tas saskan ar kroņa veidošanas pamatiem, jo aplis kā forma man ir specifiski svarīgs. Aplis ir mūžīga enerģija, un mēs varam iebraukt apļa mitoloģiskajā un mītiskajā nozīmē, cik vien dziļi vēlamies. Mākslas darbam aplis ir ļoti stabils pamats, uz kura var būvēt jebko. Latviešiem kā daudzās pirmatnējās kultūrās ir ļoti spēcīgs Saules kults. Viena no manām pamata inspirācijām ir kāzu tautasdziesmas, kur debesu spīdekļu personifikācija, Pērkons, Saules meitas un Dieva dēli tēlaini saspēlējas ar dabu un metāliem.
Senčiem tas sanāca tik daiļi, modernam cilvēkam lieki mocīties…
Man patīk strādāt ar metālu, bet ne tikai. Savos darbos bieži “citēju” metālu ar materiāliem, kas rada metalizētu efektu. Kā, piemēram, vienam kronim izmantoju jostu ar zelta spīdumu.
Iemesls, kāpēc es runāju par kroņiem, nevis par vainagiem savos darbos, – tāpēc, lai mani varētu vieglāk atšķirt. Man ir liela cieņa pret etnogrāfiju un tautastērpu tradīciju, un tie ir vainagi. Manus kroņus nevalkā pie tautastērpa. Jāņos ir jāvalkā pašu plūkti ziedu un zāļu pīti vainagi, lai vismaz vienu reizi gadā mēs izjūtam savienojumu ar zemi caur visām maņām. Kā retajiem Eiropā, tā mums vēl ir dzīva tradīcija.”
Projektu atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds. Par saturu atbild žurnāls UNA
