Lai augiem silti
Miera periods lielākajai daļai dārza augu iestājas jau tad, kad vidējā gaisa temperatūra noslīd zem plus pieciem grādiem. Cik izturīgi pret kailsalu un ziemu kopumā būs dārzi, krūmi un ogulāji, tieši atkarīgs no tā, vai tie kopti atbilstoši tehnoloģijām – mēsloti, veidoti vainagi un krūmi, apkarotas nezāles un citi kaitīgie organismi, skaidro agronoms Māris Narvils. Ja šie darbi veikti savlaicīgi, augiem nekas īsti nedraud. Savukārt, ja sliktas kopšanas dēļ augi ir novājināti – tiem trūkst fosfora un kālija, bijis pārlieku bagātīgs slāpekļa mēslojums veģetācijas periodā, augu ziemcietība nebūs nepieciešamajā līmenī.
Vismazākajam riskam pakļautas tās dārzu daļas, kuras ir mulčētas ar mizām, salmiem, sienu, šķeldu, skaidām un kūdru, ja vien šī slāņa biezums ir vismaz 10 cm. Cik daudz mulčas vajag? Jārēķina tā, ka kubikmetrs mulčas materiāla pietiek†10 kvadrātmetru apdobes zonas nomulčēšanai.
Mulču vēl var likt arī uz tikko sasalt sākušas augsnes. Savukārt siltummīļiem – augiem, kas slikti panes kailsalu –, jau bija jābūt sagatavotiem, lai tos no nelabvēlīgajiem meteoroloģiskajiem apstākļiem varētu pasargāt ar agrotīklu, skujām, mulču. Sagādājiet šos materiālus jau savlaicīgi, lai nepieciešamības gadījumā ir pa rokai. Ja ir ļoti sauss, pirms mulčēšanas augsni salaistiet. Īpaši tas attiecas uz jaunajiem augļu kociņiem.
Mulčēšanai var izmantot arī nokritušās koku lapas, ja tajās nav slimību un kaitēkļu. Taču Cēsu viduslaiku pils dārzkope Līga Eglīte zina teikt, ka ar lapām jābūt uzmanīgam – ja laiks ir bijis slapjš un kailsali mijas ar atkušņiem, starp lapām sakrājas ūdens, kas sala laikā sasalst un ir kā ledus vāks, zem kura jutīgāki augi var aiziet bojā. Turklāt jāņem vērā, ka ir lapas, kas satrūd ātrāk, un ir cietas, tādas, kuras ilgi saglabājas nemainīgas, piemēram, ozolu lapas. Ātri trūdošās varat pavasarī izmantot kā mēslojumu augsnei un ierakt zemē, savukārt cietās vajadzētu novākt.
Jākaļķo jau tagad
Koši baltie, svaigi kaļķotie augļu kociņu stumbri mums parasti asociējas ar pavasara atnākšanu dārzā, taču tad šim darbam ir tikai estētiska funkcija, stāsta Dārzkopības institūta vadošais pētnieks Edgars Rubauskis. Kaļķot vajag jau rudens nogalē, bet šo procesu atjaunot ziemas otrajā pusē. Tā pasargā augļu koku mizu no plaisāšanas un saules apdegumiem. Mizas plaisāšana saistīta ar spēcīga sala iestāšanos pēc silta laika perioda vai atkušņa, kā rezultātā miza atdziest straujāk nekā koksne un garenvirzienā pārplīst, tas novājina kokus un pakļauj dažādu slimību riskam. Kaļķotie koku stumbri un skeletzari iegūst gaišu krāsu, tāpēc, spīdot saulei un uznākot atkusnim vai siltam laikam, miza tā neuzsilst un temperatūra veidojas daudz izlīdzinātāka, maz atšķiroties no apkārtējās vides gaisa temperatūras. Kaļķošana novērš ne tikai iepriekšminētos bojājumus, bet arī ierobežo kaitēkļus, jo samazina to iespējas ziemot mizas spraugās. Mizas kaļķošana palīdz izvairīties arī no koku apaugšanas ar sūnām.
Jāzina, ka kaļķošanai jāizvēlas atbilstoši laikapstākļi. Vispareizāk to darīt sausā laikā, vēlams, saulainā dienā, lai kaļķa emulsija kārtīgi izžūst un kļūst noturīgāka. Var arī sagaidīt brīdi, kad termometra stabiņš noslīd mīnusos, taču arī vismaz daži grādi virs nulles ir piemērots laiks, lai veiktu kaļķošanas darbus. Kaļķošana sevišķi nepieciešama jauniem kokiem, bet arī veciem, nobriedušiem nenāks par sliktu. Tā vajadzīga ābelēm, bumbierēm, plūmēm, saldajiem un arī skābajiem ķiršiem, aprikozēm, persikiem, kā arī citiem dienvidu izcelsmes augļu kokiem. Kaļķošana gan nav vienīgā metode – augļu koku stumbru aizsardzībai var izmantot mūsdienīgus materiālus – īpašas caurules, sietus vai tīklus, kas paredzētas jauno kociņu un krūmu aizsardzībai no sala un grauzējiem, vai stumbrus nosegt ar niedrēm, egļu zariem. Taču vislabāk metodes kombinēt, jo, piemēram, kaļķošana vien no grauzēju kārajiem zobiem nepasargās.