Zvaguļi ir nelieli augi ar dzelteniem ziediņiem, pēc kuru noziedēšanas izveidojas plakanas sēklu pogaļas, kurās nogatavojušās sēklas žvadz pat pie neliela pieskāriena. Tas arī devis šim augam tā nosaukumu. Zvaguļi aug dabiskās pļavās un ganībās, nereti sastopami arī skrajās mežmalās, ceļmalās un atmatās. Dažkārt veidojas bagātīgas zvaguļu audzes. Tie zied visu vasaru – no maija beigām līdz septembrim.
Zvaguļu ģintī Latvijā sastopamas vismaz piecas sugas, kuras savā starpā ir ļoti līdzīgas. Visbiežāk sastopams mazais zvagulis un lielais zvagulis, kurus var atšķirt pēc zieda vainaga stobriņa.
Zvagulis ir augs, kas organiskās vielas fotosintezē pats, bet ūdeni un minerālvielas uzņem no citiem pļavas augiem, galvenokārt graudzālēm un tauriņziežiem, tāpēc tas dēvējams par pusparazītu.
Sarūkot dabisko pļavu platībām un daudzveidībai, visā Eiropā kopš XX gadsimta 70. gadiem zinātnieki pēta, kā atjaunot un izveidot dabiskās pļavas vietās, kur tās uzartas vai pārveidotas sētos zālājos. Ražīgi mēslots zelmenis ar biezi sazēlušām graudzālēm un tauriņziežiem nedod gaismu un telpu nevienai citai pļavas puķei. Tāpēc, lai atjaunotu sugu daudzveidību, jāsamazina šāda zelmeņa ražība un biezība. Te nāk talkā zvagulis! Iesējot zvaguli šādā zālājā, tas barojas no treknajām graudzālēm un pamazām tās novājina.
Lai zvagulis pļavā saglabātos, jāļauj tam izsēt sēklas, jo tas ir viengadīgs augs, kura sēklas saglabā dīdzību tikai vienu līdz divus gadus. Pļavā nedrīkst būt daudz kūlas, lai sēklas nokļūtu līdz augsnei un varētu izdīgt. Tādēļ vislabākā pļavas apsaimniekošana zvagulim ir pļaušana vasaras vidū, atstājot nenopļautus laukumus, kur zvagulis zied visbagātīgāk. Tikpat laba ir arī pļavas noganīšana atālā, jo ganību dzīvnieki lieliski izplata zvaguļa sēklas.