Dižciltis no Vidusjūras reģiona
Lauru koks ir mūžzaļš koks vai krūms no Vidusjūras, kurš dabā var sasniegt 12 metru augstumu, bet telpās laurs var izaugt divus līdz trīs metrus augsts. Lapas smaržo, jo satur ēterisko eļļu laurīnu. Svaigām lapām smarža izdalās, ja tās paberzē. Telpās galvenokārt audzē dižo lauru (Laurus nobilis), un tieši šī no lauru koku šķirnēm ir tā īstā, kuras lapas izmanto kā piedevu ēdieniem.
Augam ir piemērotas telpas ar labu apgaismojumu un mērenu siltumu. Nesaņemot pietiekamu apgaismojumu, laura lapām zūd aromāts, augs izstīdz, bet arī tieši saules stari nav vēlami – tas jāņem vērā, izvēloties vietu, kur nolikt augu. Īpaši jāuzmanās pavasarī un vasarā, kad saules stari ir ļoti intensīvi.
Vasarā dižo lauru var novietot arī ārā, bet pakāpeniski pieradinot pie saules gaismas, labāk izvēloties šai aklimatizēšanai apmākušās dienas. Saulainā dienā augam var apdegt lapas. Savukārt ziemā lauram var radīt tā saucamo miera periodu un to novietot arī vēsā vietā, kur gaisa temperatūra ir ap +5, taču nedrīkst aizmirst parūpēties par pietiekamu apgaismojumu.
Jāaprūpē saudzīgi
Lauru nedrīkst ne pārlaistīt, ne iekaltēt. Pirms laistīšanas augsnes virskārtai jābūt pažuvušai. Auga saknēm nepatīk slapjums. Savā dzimtenē savvaļā lauri parasti aug nokalnēs, kur ūdens kārtīgi samitrina augsni, bet arī ļoti ātri notek. Dižais laurs jālaista ar mīkstu, siltu ūdeni. Ja izmantojat krāna ūdeni, pirms laistīšanas tas jānostādina istabas temperatūrā dažas dienas. Lieliski, ja laistīšanai pieejams lietus ūdens.
Augam patīk barības vielām bagātā substrātā ar skābu reakciju (pH 5,4–6,4), bet tas necieš sāļas augsnes. Substrātam jābūt bagātam ar barības vielām, jo dižais laurs ir prasīgs pēc tām. Augsnei jābūt gaisu caurlaidīgai, taču tā var būt arī pasmaga.
Dižais laurs nav jāpārstāda bieži, taču jāraugās, lai podiņš tam nekļūst par mazu. Augam paliekot lielākam, pārstādīšana jāveic aizvien retāk, taču ik gadu jāatjauno augsnes virskārta. Svarīgi ir nerakties pārāk dziļi, lai nesavainotu trauslās, viegli lūstošās saknes. Augu pārstāda, neizjaucot sakņu kamolu, – to pārveļ nedaudz lielākā podā, apkārt apberot jaunu, svaigu zemi. Dižais laurs jāmēslo bagātīgi, izmantojot gan minerālmēslus, gan organisko mēslojumu. Ja telpā ir zema temperatūra (piemēram, ziemā), tad gan augu nemēslo.
Apgriež un pavairo
Dižais laurs zied ar nelieliem, dzeltenīgi zaļganiem ziediņiem, kas attīstās lapu žāklēs. Pēc noziedēšanas veidojas aptuveni centimetru lielas ogas. Lauram iespējams izveidot dažādas formas lapu vainagu, taču jāņem vērā, ka, intensīvi to griežot, augs telpās neziedēs, bet ziedi nebūt nav krāšņākā dižā laura rota – tieši lapas ir tās, kas priecē ar savu formu, krāsu un aromātu. Ja jums ir lauru koks, bet gribas tikt pie vēl kāda, dēstu iespējams iegūt, apsakņojot zariņu no viengadīgiem, nobriedušiem, aptuveni 8–10 centimetru gariem, lapainiem galotņu posmiem. Šādu spraudeni ievieto kūdras un perlīta maisījumā, kurš kārtīgi samitrināts, no plēves izveido improvizētu siltumnīciņu (bet podiņu ar spraudeni var ievietot arī caurspīdīgā plastmasas maisiņā un aizsiet to ciet). Jānoliek gaišā vietā, bet ne tiešā saulē, kur ir ap +20 grādiem, augsne jāuztur mitra, bet ne slapja, un aptuveni mēneša laikā dēsts būs apsakņojies. Jāpārstāda ne agrāk kā pēc gada, jo saknes ļoti trauslas.