Parasto Latvijas savvaļā sastopamo pīlādzi (Sorbus aucuparia) mēdz dēvēt arī par sērmūksli, cermūksli, pīleņģi, puceni, tas bieži sastopams lapkoku vai jauktos mežos, mežmalās. Šis rožu dzimtas augs ir arī Eiropā ļoti plaši izplatīta suga, aug arī Āzijā un Ziemeļamerikā. Savvaļas pīlādža ogas ir ēdamas un ļoti veselīgas, taču šis augs ir arī izskatīgs un dekoratīvs gan vasaras sākumā, kad tas zied ar baltiem ziedu pušķiem, gan rudenī, kad nogatavojas oranžsarkanās ogas. Tādēļ selekcionāri ir radījuši šķirnes, kas pielāgotas audzēšanai dārzos, pamainot pīlādžu vainaga formu, ražīgumu, arī ogas ir dažādās krāsās, bet visām pīlādžu šķirnēm lapas rudeņos iekrāsojas košas un dekoratīvas. Kaut arī šķirņu ir daudz un arī Latvijā pieejamas no dažādām vietām ievestas, mūsu apstākļos labāk iejutīsies tie dēsti, kas audzēti uz vietas Latvijā, uzskata stādaudzētavas Pīlādži saimnieks Jānis Zilvers, kas audzē dažādu augļu koku un ogulāju, kā arī dekoratīvo stādījumu dēstus Vidzemē, Siguldas tuvumā. Oktobrī vēl var pagūt pīlādzi iedēstīt arī savā dārzā.
Senāk latvieši uzskatīja, ka pīlādzim piemīt maģiskas īpašības, piemēram, spēja atvairīt ļaunos garus, nelaimes, un stādīja šo koku mājas, pirtiņas tuvumā. Ticēja – ja sērmūkslis aug pie mājas, tad mājā neiesper zibens. Vēl joprojām jāņuzāļu pušķos un telpu dekoros izmanto pīlādžu zarus.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena trešdienas, 17. oktobra, numurā! Ja ir vēlme laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!