Viss ir ēdams
Ēriks Dreibants, virtuves mākslas garšas triku meistars un rūdīts putnu vērotājs, kādreiz aizaugušās pļavas vietā palēnām veido Dabas vērotāju dārzu paša izlolotās Pavāru mājas pagalmā. Vairāk nekā pirms simt gadiem uzceltā ēka – kādreizējais Līgatnes dzemdību nams Wilhelma – kļuvis par vietu, kur dzimt labam ēdienam un vērībai pret dabu un visu dzīvo tajā. Ar ģeometriski saplānotām augstajām dobēm, ko ieskauj koku un krūmu loks, turpat saknes dzen paša Ērika izvēlētie augi – no garšaugiem līdz skaistumaugiem gan cilvēka vēdera priekam, gan kukaiņu labbūtībai dabas vērotāja sirdi viegli iekarojošajā Vidzemes ainavā.
"Prātojot, kā sakopt aizaugušo pļavu, bija skaidrs, ka rezultātam jābūt saistītam ar ēst gatavošanu. Līdz ar to lielākā daļa dārzam izvēlēto lietu ir ēdamas. Ja tie ir koki, tad tie ir pīlādzis un plūškoks. Ja krūmi, tad jāņogas un upenes. Visam lielākā vai mazākā mērā bija jābūt ēdamam – tas bija būtiskākais kritērijs, izvēloties, ko likt dobēs un tām līdzās," stāsta saimnieks, kurš šīs savas idejas īstenošanas laikā aizvien vairāk izzina arī dārzniecību. Dārzam atvēlētā teritorija funkcionāli sadalīta trīs zonās – garšaugu dobes, ziemcietes un graudzāles, ēdamlietu dobe –, kā arī papildus ir koku un krūmu zona.
Sēklas ar vēsturi
Garšaugu dobē rūsas krāsas taisnstūra formas augstajās dobēs rindojas ne vien piparmētru kalni un pētersīļi, bet arī timiāns, rozmarīns, fenhelis, karija zāle un citi akcenti pavārmākslas šedevriem. Pateicoties Cēsu pils dārzniecei un zāļu sievai Līgai Eglītei, daļa sēklu Līgatnes dārzam nākusi no Cēsu viduslaiku pils virtuves dārza, tostarp smaržīgās dilles, ķimenes, koriandrs, pupas, pelēkie zirņi, gurķi, arī kaņepes un citas sēklas, kuras saimnieks audzē ar lepnumu.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 1. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!