Kā viņi sazinās? Mazie runā franciski, vecmāmiņa – latviski, bet viņi saprotas arī ar žestiem. Irena jau cer, ka mazie ātrāk iemācīsies runāt latviski, citādi – ej nu uzmani, kurā virzienā bērneļi izdomā doties, pastaigājoties pa parku!
Pati Irena pirms vairākiem gadiem gājusi angļu valodas kursos, lai ceļojumos vieglāk sazināties, taču secinājusi, ka iespējams iztikt arī ar vājām svešvalodas zināšanām, galvenā ir uzņēmība doties ceļā. Ceļo Irena daudz. Tagad pārsvarā brauc vienas dienas ekskursijās, jo Eiropa jau izbraukāta. Bet tas nav Irenas vienīgais hobijs.
Irena Marija dzimusi Lietuvā, tāpēc pirmajā vārdā nav garumzīmes. Viņas tētis – piena rūpniecības speciālists, bijis Lietuvas latvietis. "Dzīvojām lielo pienotavu tuvumā. Sviesta un siera meistarus tolaik Lietuvā bieži pārcēla no vienas vietas uz citu. Kamēr skolā pabeidzu astoņas klases, mainot dzīvesvietas, mācījos četrās skolās. Tad pabeidzu Kauņas tehnikumu, kur apguvu grāmatvedību. Kā jau Strēlniece – tehnikumā biju ļoti aktīva, dejoju, biju kursa vecākā," atceras Irena.
Pēc augstskolas, kur iepazinusies ar savu nākamo vīru – latvieti Franci Supi, viņa un dzīvesbiedrs pārcēlušies uz Latviju. Arī šeit dzīvojuši gan Balvos, gan Madonā, Jelgavā, Talsos, tad pārcēlušies uz dzīvi Jūrmalā. "Kad atbraucu uz Latviju, dažus vārdus latviski jau zināju – gafele, kisenis," smej Irena un piebilst: "Bet kad aizgāju uz teātri, tad gan neko nesapratu. Taču latviešu un lietuviešu valodas līdzīgas, drīz to iemācījos. Ar vīru gan sākumā runājām krieviski."
Sākumā Irena strādājusi skolu valdē, pēc tam – kopš 1996. gada – ilgus gadus bāriņtiesā. Pensijā seniore aizgājusi 66 gadu vecumā. "Darbs bija emocionāli smags, naktīm negulēju. Esmu pabijusi daudzās tiesās Latvijā. Lai arī tās nebija labas mātes, tomēr atņemt mātēm bērnus ir ļoti sapīgi. Bez sirds sāpēm te neiztikt. Galvenokārt jau ar aizbildņiem strādāju. Kaut arī tas svešs bērns, man ļoti, ļoti žēl bija bāreņu. Tiesa, reizēm viņi bija nevaldāmi," atzīstas Irena. Vai mūslaikos medijos atspoguļotie vecāku nolaidības, nevērības, apzinātas vardarbības gadījumi pret bērniem ir biežāki un kļuvuši šausminošāki? "Uz to nevar objektīvi atbildēt. Visos laikos ir gan labi, gan slikti cilvēki," saka Irena.
Zāles ķermenim un prātam
Kad aizgājusi pensijā, Irena uzreiz pievērsusies aktīvam dzīvesveidam: "Sāku nūjot. Pati iemācījos! Reizēm noskatījos, kā instruktori citiem māca pareizi nūjot – gāju klāt un pārjautāju, vai nūjoju pareizi. Jūrmalā senioriem tādā ziņā ir priekšrocības – ar ģimenes ārsta norīkojumu var apmeklēt vingrošanas nodarbības vecāka gadagājuma cilvēkiem. Es nūjoju, vingroju un jau ceturto gadu piedalos senioru dejās. Mēs esam Kauguru kultūras nama senioru deju grupa Vējš ābeļziedos, Laimdota Andersone ir mūsu vadītāja, viņa ir augsti kvalificēta senioru deju speciāliste, mācījusies Vācijā."
Vējš ābeļziedos darbību uzsāka 2008. gada janvārī. Dāmas piedalās senioru deju festivālos un salidojumos dažādās Baltijas valsu pilsētās.Dejotājas ir ļoti aktīvas un pieprasītas gan Jūrmalas pilsētas pasākumos, gan citu pilsētu svētkos. Kā atzīst Latvijas Senioru deju apvienības vadītāja Laimdota Andersone, senioru dejas ir īpašs deju žanrs, kas izstrādāts, lai veicinātu fizisko un emocionālo labsajūtu, ņemot vērā gados vecāku cilvēku spējas. Tā ir kā sava veida rehabilitācija, kas palīdz nostiprināt veselību, veicina saskarsmi un saikni ar sabiedrību. Andersone regulāri piedalās starptautiskajos Senioru deju asociācijas kongresos, kur papildina zināšanas. Viņa uzskata, ka pašvaldībām par senioru deju kolektīvu vadītājiem būtu jāpieņem cilvēki, kas pārzina senioru deju žanra specifiku un deju kolektīvos māca to pareizi.
"Vējš ābeļziedos ir kā senioru deju bāze Latvijā. Mēs braucam uz dažādām Latvijas pilsētām – esam bijušas Saldū, Liepājā, Rēzeknē, Daugavpilī, Ventspilī. Izglītojošos semināros rādām citiem senioriem, kā pareizi dejot senioru dejas. Tādos pasākumos sapulcējas vairāki simti interesentu," stāsta Irena. Viņa ir deju grupas vecākā 20 dāmām. "Vienai no mūsu dejojātājām ir 83 gadi! Mēs visas ļoti mīlam dejot – turklāt tā ir ne tikai fiziska ķermeņa izvingrināšana. Dejojot arī prāts jākustina, jādomā līdzi. Tas ir pats galvenais – vecumā neatļaut prātam aizmigt," uzsver Irena Supe.
Viņa stāsta arī, ka tagad fizisko formu palīdz uzturēt arī jaunībā lietuviešu tautas deju kolektīvā iegūtās iemaņas. "Es ļoti mīlu deju. Esmu dejojusi arī sarīkojumu dejas. Dziedātāja neesmu, bet dejoju visu mūžu. Mūsu repertuārā ir arī Eiropas dejas – grieķu, katalāņu, vācu, zviedru. Septembrī aicināsim mums piebiedroties jaunus dalībniekus – lai seniori nāk, veidosim jaunu grupu! Lai cilvēki priecājas, jo deja tā ievelk, ka bez tās vairs nevar. Tās ir ļoti labas zāles ne tikai ķermenim, bet arī prātam," piebilst kundze.
Ar Reju pa kāpām
Irena ieskatās pulkstenī – viņa uzņēmusies arī vēl kādu brīvprātīgu pienākumu: "Vecam, slimam kaimiņam izvedu viņa suni. Tas ir ļoti aktīvs laikas šķirnes suns, vārdā Rejs. Viņa dēļ gan esmu pārstājusi nūjot, jo dienas režīms ir piepildīts. Taču, kad nūjoju, to darīju pludmalē, tagad pastaigās ar suni esmu labi iepazinusi kāpas. Rejam ir četri gadi, viņam tik ļoti vajag skriet! Sākumā viņš mani tā staipīja pa kāpām, ka mājās nācu izkārtu mēli, gluži kā suns," smej Irena. Viņa ir pielāgojusies četrkājainā tempiem un, kā atzīst suņa saimnieks, šķiet, arī Rejam iepatikusies enerģiskās Irenas sabiedrība. "Es ļauju sunim izskrieties. Bet vispār jau enerģijas pilnam dzīvnieciņam ir grūti, ja saimnieks ir vecs, lēnīgs cilvēks," novērojusi Irena.
Kā viņa visu pagūst? "Strēlnieks ir Strēlnieks, un es visu mūžu esmu aktīva bijusi," uzsver Irena. Kāpēc mūsu sabiedrībā tik daudz nīgru vecu cilvēku? "Uzskatu – kā tu izturies pret cilvēkiem, tā viņi pret tevi. Pat veikalā, aizejot no kases, es nevaru nepateikt pārdevējai kādu labu vārdiņu. Novēlu vairāk jauku pircēju. Man ļoti nepatīk nīgri, sabozušies cilvēki. Pati varu uz ielas uzsākt sarunu ar svešinieku. Tiesa, kad biju jauna, man ļoti nepatika, ka mans tēvs tā darīja, arī viņš bija ļoti komunikabls. Domāju – kā tā var?! Tagad skatos – tāda pati esmu kļuvusi. Manuprāt, arī komunikācija ir labas zāles pret vecumu. Vienkārši jācenšas būt optimistam."
Nupat Irena kopā ar mazbērniem izstaigājusi Baskāju taku Smārdes pusē: "Es jums ļoti iesaku – 2,6 kilometri basām kājām pa mālu, akmeņiem, sūnām, smiltīm, čiekuriem, granti un citiem dabas materiāliem. Taka vijas pa ļoti vecu mežu. Skaisti, brīnišķīgas sajūtas. Nesen ar mazajiem bijām arī rodeļu trasē, ar laivām izbraucām pa ezeru pie Rideļu dzirnavām. Es savos gados jūtos lieliski. Varbūt tā ir problēma, ka cilvēks nejūt savus gadus?"