Ar Jāni Ploriņu tiekamies Rīgas Austrumu izpilddirekcijā Politiski represēto biedru atmiņu zālē. Tepat apskatāma arī viņa gleznu izstāde, kas veltīta galvenokārt Sibīrijā mirušo bērnu piemiņai. Latgales priekšpilsētas Politiski represēto biedrībā seniors ir atbildīgais par kultūras jautājumiem, vada šeit ekskursijas un lielāko daļu sava laika veltī tam, lai mēs neaizmirstu deportētos un viņu dzīvesstāstus.
Ceļš uz Sibīrijas "dzirnavām"
Sibīrijā piedzīvotais un pārdzīvotais uzspiedis baisu zīmogu gan Jāņa un jebkura izsūtītā mūžam, gan visas mūsu tautas liktenim. Pateicoties Jāņa emocionalitātei un viņa gleznām, pamazām sāk veidoties priekšstats par seniora dzīvi. Stāsta sākumā – latviešu zemnieku ģimene no Mālpils pagasta. Tēvu Kārli Arvīdu Ploriņu 1944. gada nogalē, kad Latvijā atkal bija iebrucis padomju karaspēks, apcietināja, viņš nokļuva Centrālcietumā un ģimene pēc tam vairs nesaņēma par viņu nekādas ziņas.
Padomju deportācija 1949. gada 25. martā, kad Latvijā notika čekistu rīkotā operācija Priboj (Krasta bangas – red.) – viena no vismelnākajām dienām Latvijā. Nekādi bandīti, kulaki vai partizāni Ploriņi nebija, tik vien tās mantas kā tēva paša rokām celtā lauku māja Kabatiņas. Tomēr Jāņa mammu Milliju Melāniju ar diviem bērniem – sešgadīgo Jāni un divpadsmitgadīgo māsu Birutu – iesēdināja lopu vagonā un deportēja uz Kuzņečnajas sādžu Kolpaševas rajonā Tomskas apgabalā. Jānis atgādina, ka tajās dienās no Latvijas aizripoja 33 ešeloni ar deportētajiem, viņi visi sāka savu sāpju, moku un ciešanu ceļu uz Sibīriju.
Seniors atceras, kā pēc lopu vagonā aizvadītām 19 dienām viņus liellaivās pa upi veda tālāk. Pirms tam bija atelpas brīdis. Karavīri, kas deportētos apsargāja, aizgāja meklēt samogonku. Pieci puikas, to vidū arī mūsu stāsta varonis, izmantoja izdevību: nokāpa no baržas un paslēpās tuvējā kokzāģētavā ar nodomu, ka bēgs atpakaļ uz Latviju. Kad mammas pamanīja, ka bērni pazuduši, sacēlās milzu brēka. Konvoji bēgļus nevar atrast, draud, ka dosies ceļā bez tiem, mātes raud un vaimanā, līdz bēgļiem sirds neiztur un viņi raudādami izlien laukā no slēptuves…
Pliki un badā, bet dzied!
Galapunktā deportētos tūdaļ lika pie darba. Darba diena ilga 12 stundas, un jāstrādā bija gan mežā, gan jāceļ cūkkūtis un aitu kūtis. Arī sešgadīgajam Jānim nācās strādāt: par aukli, kā arī mājās sijāt graudus no pelavām. Alga bija bļodiņa ar zupu sev un ģimenes locekļiem. Atmiņā visspilgtāk iespiedusies mūžīgā izsalkuma sajūta. Vislielākie svētki bija, kad mamma varēja uzcept bliņas – kaut ko līdzīgu pankūkām no samaltām kartupeļu mizām un sēnalām. Vēlāk Jānis iemācījās dejot kazačoku, izpelnījās sādžas labākā dancotāja godu un piepelnījās, uzstādamies viesībās un par to saņemdams pa pīrāgam.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 29. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!