Satiekot rēzeknieti Mariju Maiju Dubicku, allaž šķiet, ka viņā šķiļas dzirkstele. Enerģiska, smaidīga, aizrautīga, arvien gatava jauniem izaicinājumiem un projektiem. Ilggadēja skolotāja, skolas direktore, sociālo zinību maģistre, dažādu starptautisko un vietējo projektu vadītāja, mācību izdevumu autore, piecu bērnu mamma un deviņu mazbērnu vecmāmiņa – Marija uzskata, ka ikkatrs dzīves posms ir jāsāk kā jauna grāmata, nebaidoties atbīdīt malā ierastos rāmjus.
"Tas radošums laikam ir tas, kas piesaista jauniešus. Ja tu visu dari rātni, rāmītī, nenovirzoties no tā ne pa labi, ne pa kreisi, tad tā kustība apstājas. Protams, es neesmu pret zināmiem rāmjiem, cilvēkam ir jāizdara tas, kas ir jādara, bet ik pa laikam jāizbāž galva laukā un jāpaskatās, ko te var izdarīt tādu, kas būtu saistoši. Tikai virzība dod dzirksti," uzsver Marija Maija Dubicka.
Visu dzīvi – skolotāja
Marijai bērnībā gan patikušas divas profesijas – skolotājs un veterinārārsts. "Mana mamma bija pabeigusi vetārstus, tepat Vipingā bija vetārstu skola, bet 1941. gadā sākās karš, skolas īpašnieki bija vācieši un viņi aizgāja ar visiem dokumentiem. Tā viņai nebija nekāda dokumenta par skolas beigšanu un nevarēja strādāt savā profesijā. Bet kolhoza laikos, kam vajadzēja teliņu saņemt, arvien sauca viņu. Arī es no mazām dienām iemācījos visiem dzīvniekiem palīdzēt.
Bet, kad pabeidzu skolu un tiešām gribēju iet par vetārsti mācīties, mamma saka, bērniņ, tas darbs ir smags, tas nav priekš tevis. Mammai jāklausa, tāpēc aizgāju uz Liepājas Pedagoģisko institūtu. Sākumskolas skolotāja jeb, kā mēs sevi saucām, mazā skolotāja."
Skaistas atmiņas palikušas no pirmās darbavietas – Makašānu Amatu vidusskolas, kur toreizējā direktore Lūcija Rancāne Mariju ievadījusi skolotājas darbā, mācot ne tikai stundu vadīšanu, bet arī cilvēcisko attiecību kultūru. "Pie Rancānes – tā bija milzīga skola, tas bija kaut kas neaprakstāms un neaizmirstams. Tajos laikos bija obligāti plāni, kuri jāsagatavo pirms stundas sākuma. Man tie plāni nu galīgi negāja pie sirds, nebija arī laika, jo bija piedzimusi pirmā meitiņa. Tad Lūcija man teica tā – es jau zinu, ka tev tos plānus nepatīk rakstīt, tāpēc katru rītu atnāksi pie manis un izstāstīsi, kas tev ir izdarīts un kas nav. Un nevis tāpēc, ka es tevi gribētu kaut kā sodīt par to, ko tu neesi izdarījusi, bet lai es tevi varētu kaut kā aizsargāt. Viņa prata tā ieinteresēt, ka tu vienkārši nevarēji slikti strādāt, bija jāstrādā labi," atceras Marija.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 12. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!