Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Guntiņa, bez kuras podi nekad nesanāk

Visādi dzīvē ir gājis, bet pamats visam ir mīlestība. Tikai kopā ir spēks, atzīst Voldemārs un Olga Voguli.

Atverot durvis, pirmajā mirklī šķiet, ka vienīgā atšķirība starp Vogulu mājām un amatniecības izstādi ir smalka apraksta lapiņu iztrūkums zem traukiem, taču otrajā mirklī saprotu, ka šādās izstādēs pēc siltas tējas parasti nesmaržo.

Gribas pētīt un lūkoties šajā rokām darinātajā pasaulē, bet pie sarunu galda jau gaida ar vara glazūru klātas māla krūzītes un divas smaidīgas sejas – Voldemārs un Olga Voguli. Lai gan šķita, ka šoreiz par keramiku varēs tikai klausīties, tomēr teju tikpat daudz bija arī jāpēta, jo par Olgas un Voldemāra bagāto mūžu stāsta arī viņu gaišās acis, draudzīgās dunkas sānos, kad otrs pasaka ko lieku, un smalkās roku kustības, kas atgādina, ka priekšā sēž ne tikai gaiši Latgales cilvēki, bet arī nopelniem bagāti mākslinieki.

Kā osiņa tur krūzi

Neskaitāmo izstāžu, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera un daudzo apbalvojumu stāsts sākās starp Latgales zilajiem ezeriem ieskautajā Ceplīšu kalnā, kur 1976. gadā uz vectēva mantotās zemes sāka kūpēt pirmais Voldemāra Vogula podu ceplis. Kā stāsta keramiķis, ceļš līdz pirmajam ceplim veda caur Rēzeknes Mākslas vidusskolu, kur viņš pirmoreiz apjauta māla noslēpumaino būtību: "Biju liels domātājs. Ja skolā lika zīmēt skices, tad vienmēr piezīmēju pilnu tapešu rulli." Pirmais māla darinājums bijusi krūzīte, ko viņš par atmiņu uzdāvināja savai mīļajai vecmāmiņai, bet pamazām skolā darinātie trauki pārtapa arvien smalkākos darinājumos, jo Voldemārs sāka skoloties pie tādiem Latgales keramikas dižmeistariem un māla noslēpumu glabātājiem kā Jānis Backāns un Antons Ušpelis.

Un tā podi sāka tapt, dūmoja karsti cepļi un lija sviedri, līdz septiņdesmito gadu beigu pavasarī Voldemāra podi ieguva citādākus rakstus: "Skolas laikā sapnī parādījās vīzija: ļoti skaista meitene gariem, kupliem matiem. Sirds klauvēja, ka tā ir īstā. Un pēc desmit gadiem satiku tieši to pašu meiteni, ko toreiz sapnī." Voldemāra dzīvē bija ienākusi Olga. "Apprecējāmies, un uzreiz pielika mani pie darba," smejot savu stāstu iesāk Olga. "Voldemārs uzreiz lika noprast, ka mans darbs būs rotāšana. Sāku apgūt gan arheoloģiskos, gan etnogrāfiskos rotājumus, arī iespiedrakstus ar otiņu. Visiem rotājumiem pamatā ir senču tautas māksla. Katrs punktiņš uz traukiem ir saistīts ar kosmosu. Tas izstaro savu domu."

Abi apgalvo, ka "ir guntiņa, bez kuras podi nekad nesanāk, un tā ir mīlestība, jo tikai kopā ir spēks". Un patiešām – abi, sarunai ritot uz priekšu, sāk atgādināt skaistu māla krūzi ar stipru osiņu. Gluži kā osiņa tur krūzi, kad no tās lejas avota ūdens, tā arī Voguli – kad viens stāsta, otrs atbalsta un papildina. It kā divi cilvēki, bet runā kā viena sirds.

Tieši Voldemārs Voguls savā ceplī atjaunoja seno melnās svēpētās keramikas apdedzināšanas tehnoloģiju, par ko vislielāko paldies viņš saka savam skolotājam Ādamam Kāpostiņam. Izzinot keramikas noslēpumus, Voldemāra un Olgas darbi kļuva arvien atpazīstamāki. Abu personālizstādes ceļojušas te uz Norvēģiju, te uz Somiju un arī Vāciju. Viņu darbnīcā norisinājās pirmās Latgales keramikas dienas, un ciemos esot bijušas pat tādas ārzemnieku grupas, kas darbus izpirkušas divu stundu laikā. Šogad Voldemārs Voguls saņēma balvu Boņuks par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā, par ko abi keramiķi jūtas ļoti pagodināti: "Necerējām, ka viss var tā pagriezties. Domājām, ka savu šajā dzīvē esam paveikuši un viss ir izdarīts. Paldies vecākiem par to, ka esam, paldies Dievam par bērniem un apkārt tik brīnišķīgu tautu. Mēs jūtamies bezgala pagodināti."

Bez valodas pazūd kultūra

Tomēr keramika nebūt nav vienīgā joma, kurai abu Vogulu sirdī ir īpaša vieta. Olga pēc izglītības ir valodniece, Voldemārs – latgaliešu dzejnieks ar veseliem pieciem dzejas krājumiem kabatā un sapni izdot vēl sesto, kurā būtu apkopoti labākie dzejoļi, par ko Olga noteic, ka katrs dzejolis esot skaists. Tieši viņa savulaik pamudināja Voldemāru sākt rakstīt. "Sākumā viņš neko nepierakstīja, tikai daiļi man lasīja ausī rindas no galvas, bet skaistais taču jāsaglabā," smejoties piebilst Olga.

Par savu dzimto latgaliešu valodu viņa saka tā: "Vajag novērtēt to, kas mums ir, ar ko mēs esam stipri un ar ko mēs esam seni. Viens no šiem pamatiem ir valoda, jo, kā ir pētījuši japāņi, valoda ļoti ietekmē cilvēkus, viņu uztveri, izjūtu, līdz ar to ietekmē arī to, kā veidojas māksla un filozofiskā domāšana. Ja nav valodas, zūd arī mūzika, cilvēku savdabība un īpatnības. Pazūd kultūra. Latgalē mēs esam bagāti ar katru niansi, kas ir saglabājusies kādā novadā." Olga ir ļoti lepna, ka bērnībā viņas ģimene runāja latgaliski un viņas pašas dēli un mazbērni turpina kopt un saglabāt šo bagātību: "Latgaliešu valoda ir dzīva. Mēs esam stipri ar to, ka esam saglabājuši savu izrunu un izteiksmi."

Turpmāko sarunu uz brīdi nomaina Voldemāra un Olgas sirsnīgie dzejas lasījumi, pirms kuriem Voldemāram uzjautāju, kāds ir viņa neparasti skaisto dzejoļu rašanās ceļš un noslēpums. "Tie ienāk iekšā no augšas, gluži kā dabīga strāva, un tas viss ir jādara ar mīlestību," atzīst dzejnieks, uzsverot, ka rakstīšana iespējama tikai tad, kad ir īpaša un tam piemērota noskaņa. Arī Olgai esot savas dzejas rindas, bet tās, kā viņa pati nosmej, vienmēr palikšot tikai burtnīcā. 

Lasījumi skan gluži kā silts vakara piens, kas klusi klājas gar māla krūzes malām. Tās pašas krūzes, no kuras dzejnieks ik pa brīdim padzeras un turpina izstāstīt savu Latgali caur rindām par aukstām rudens mētrām mīļotās rokās, ezeriem un zemi, kas ierakstīta māla podos, un cilvēkiem, kurus Dievs abiem ir nolicis ceļā. Par tiem Olga saka tā: "Lai gan apkārt runā, ka mūsdienās tādi laiki un visapkārt slikti ļaudis, tā nav. Mums blakus visi kļūst smaidīgi un atraisās. Cilvēki ir brīnišķīgi. Dievs visu mūžu ceļā mums ir sūtījis daudz brīnišķīgu cilvēku."

Bērni kā Dieva dāvana

Patiešām, smaids rada smaidu, un blakus abiem māksliniekiem nav iespējams nesmaidīt, taču drīz vien sāku pamanīt, ka Voguliem ir raksturīgs ne tikai gaišs smaids sejā, bet arī smaidoša dvēsele. Kā tas ir? Tas ir tad, kad smaidot mirdz arī acis, un tās abiem spoži jo spoži iemirdzas, kad pavaicāju, kādi ir abu bērni. 

"Dvīņu dēli, bet ļoti atšķirīgi. Liela dāvana no Dieva, un katram Dievs devis ļoti lielu talantu, katram savu māla izjūtu, un abiem šī izjūta ir ļoti spēcīga. Viņi ir mākslinieki pēc dabas," stāstu par bērniem iesāk Olga, atzīstot, ka jūtas ļoti laimīga, ka abi dēli ir pārņēmuši keramiķa amatu. Šajā arodā ar mālu abi darbojoties ar lielu mīlestību. "Tas viņiem nāca dabiski, pavisam maziem esot. Grozījās pa darbnīcu un jau četru gadu vecumā izveidoja pirmās figūriņas. Protams, Olgai, kā jau skolotājai, bija ķēriens uz mācīšanu. Nu jau abi ir lieli mākslinieki. Jānis darbojas tradicionālajā stilā, bet Mārim vairāk patīk fantazēt. Viņš ir aizrāvies ar svečturiem. Ceplīšu kalnā māla podi būs vēl ilgi," smaidot stāsta Voldemārs. Bet Olga viņam piebilst, ka Ceplīšu kalnā vēl ilgi turpināsies ne tikai podniecība, bet arī viņu abu dzimtu gaisma un gudrība: "Caur bērniem mēs sevi vēlreiz izdzīvojam. Ieraugām sevi no jauna. Tā jau ir citādāka dzīve, jo tālāk mēs turpināmies viņos. Mūsu bērni paaudžu paaudzēs nesīs to gaismu, kas ir Vogulos un ko mēs esam mantojuši no savām ģimenēm," ar lielu siltumu un lepnumu stāsta Olga, atklājot, ka pati ir nākusi no deviņu bērnu ģimenes, un vēlreiz uzsver, ka bērni ir Dieva dāvana. 

Dzīve dota tikai viena

Tieši Dieva vārds ir tas, ko Olga un Voldemārs piemin visbiežāk, stāstot par savu vairāk nekā četrdesmit gadus ilgo mūžu kopā. "Ar Dievu var pārdzīvot visu: karus, vētras, nesaprašanās. Visādi mums abiem ir dzīvē gājis, bet pamats visam ir mīlestība. Bez tās mūžu kopā nodzīvot nav iespējams. Ja ir gaiša sirds, tad viens otru vienmēr saprot, un saprot daudz ko, jo ir dievišķā izpratne. Dzīvē var daudz ko iemācīties, bet nesaprast sakarības, jo nav izpratnes par Dieva likumiem. Kad šī izpratne ir, tad jebkura grūtākā situācija kļūst saprotama," atzīst Olga. Viņa piebilst, ka pat tad, ja viņai būtu iespēja kaut ko mainīt dzīvē un nodzīvot to vēlreiz, viņa neko nemainītu: "Dzīve mums ir dota tikai viena, un ceļš pie Dieva ir viens, un to vajag izmantot. Neko vairs nevaram mainīt, un nekas arī nav jāmaina. Dievam ir jātuvojas katru dienu." Savukārt Voldemārs par iespēju nodzīvot dzīvi vēlreiz smaidot saka: "Ienācu pliks un aiziešu pliks. Paliks daži dzejolīši un daži trauciņi."

Kad ar smaidiem esam gana apmainījušies un tējas krūzītes kļūst tukšākas, bet karotes šķindēšana pret glazūras klāto sieniņu – arvien dzidrāka, uzdodu Olgai un Voldemāram pēdējo jautājumu – kāds, viņuprāt, ir patiesi laimīgs cilvēks? Nopūta un pavisam īss mirklis klusuma, līdz Voldemārs saka: "Ja ir cilvēki, kas dzīvo tavā sirdī. Ja esi saskaņā ar dabu un apkārtējiem, kas tev ir tuvi. Tad vari būt laimīgs." Bet Olga saka: "Laimīgs cilvēks ir tāds, kurš jūt, ka viņš ir Dieva bērns."

Citiem senioriem un arī jauniem cilvēkiem Voguli novēl priecāties par to, kas viņiem ir, prast redzēt galvenās vērtības un to skaistumu, kas ir mums apkārt. Tā esot ļoti daudz un visur, ir tikai jāprot to ieraudzīt pat dzīves visgrūtākajos brīžos. 

Promejot Voldemārs uzdāvina vienu no savām darinātajām ziedu vāzēm, izrakstītu ar Māras ūdeņu zīmi, kas simbolizē daļu no pasaules sākuma. "Kad tev kāds puisis uzdāvinās puķes, būs, kur ielikt," viņš ar lielu smaidu saka. Vāzītē šodien savas saknes dzen skaistnātru zari – atvases vasaras ziedu dārziņam. Mālā, pat apdedzinātā, mājo liela dzīvība.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Veselība

Vairāk Veselība


Dārza Diena

Vairāk Dārza Diena


Senioru Diena

Vairāk Senioru Diena


Dienas padomi

Vairāk Dienas padomi


Būve un interjers

Vairāk Būve un interjers


Cits

Vairāk Cits