Top Salaspils atomreaktors
1952. gadā Valdis Gavars ar izcilību pabeidza Rīgas Industriālo politehnikumu, ieguva tehniķa stiprstrāvnieka specialitāti un saņēma norīkojumu uz Ļeņingradas Politehnisko institūtu. Tolaik sāka attīstīties kodolenerģētika, tā ieinteresējusi jauno speciālistu. Lai gan šī nozare PSRS bija tīta dziļā noslēpumā, Valdis uzzinājis, ka Maskavas tuvumā atrodas padomju valsts pirmā atomelektrostacija.
Pēc dienesta Sahalīnā Valdis atgriezās Rīgā un sāka strādāt Fizikas institūta kodolreaktora laboratorijā. Institūts saņēma valdības slepenu rīkojumu sākt zinātniska kodolreaktora būvi Latvijā. Lēmumu Maskavā parakstīja Ņikita Hruščovs. Mūsdienās pat grūti iedomāties, kādos apstākļos tapa pirmā AES Latvijā! Piemērotākā vieta atradās divus ar pusi kilometrus no Salaspils dzelzceļa stacijas. "Uz turieni veda izdangāts lauku ceļš," Valdis Gavars atceras. "Lietus laikā tas vispār nebija izbraucams. Zinātņu akadēmijas prezidijam piederošā limuzīna šoferis uz turieni atteicās braukt. Kopā ar kolēģi Ivaru Kupču izkaulējām atļauju nopirkt 407. moskviču. Reizēm nācās braukt arī ar zirgu. Smagās automašīnas, dodoties uz būvlaukumu, zvalstījās tā, ka reiz no vienas izkrita septiņas tonnas smagas čuguna durvis!" Taču atomelektrostaciju uzcēla, un 1961. gada 26. septembrī plkst. 17.02 reaktorā sākās ķēdes reakcija, par ko vēstīja piemiņas plāksne pie ieejas ēkā.
"Bijām priecīgi par paveikto. Likās, ka atomreaktoru var uzbūvēt gandrīz vai katrā kolhozā! Vajag tikai ņemt 3–4 kilogramus urāna, ielikt to ūdenī, un atomkatls sāks vārīties!" ar humoru saka bijušais šī "katla" galvenais inženieris. Šo laiku Valdis Gavars aizraujoši aprakstījis grāmatā Blakus dalītam kodolam. Lūk, kāda no epizodēm. Reaktoram nepieciešamo kodoldegvielu izgatavoja Maskavas apgabala Elektrostaļas pilsētā rūpnīcā, kas bija atzīmēta kā p.k.3. Tādas "pastkastītes" tolaik bija izkaisītas pa visu valsti. Maskavā Valdis Gavars saņēma vajadzīgos dokumentus un sīkas norādes, kā nokļūt p.k.3. Nekādu uzrakstu uz ēkām, protams, nebūs. Izkāpis stacijā, zinātnieks raudzījies apkārt un sapratis, ka redzētais nekādi neatbilst stāstītajam. Pamanījis pārmijnieci, riskējis pajautāt, kur te ir rūpnīca p.k.3. Pārmijniece iepletusi acis un paziņojusi, ka nezinot. Valdis bijis sprukās! Tad pārmijniecei ataususi gaisma: "Jums taču vajadzīga urāna rūpnīca! Ko jūs man te galvu jaucat ar pasta kastītēm! Tā atrodas nākamajā pieturā Elekrostaļa-2!" Te nu bija lielā slepenība! Par Salaspili, atomenerģiju, tāpat, protams, Černobiļu, kuras reaktora avārija tika pētīta arī Salaspilī, ar Valdi Gavaru varētu runāt kaut cauru nakti.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 19. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!