Kapteiņa ikdienas fonā vairs nav jūras smaržas un kaiju klaigu. Reizumis gan Aļģirds Šlaits aizstaigā līdz Liepājas ostas galā pietauvotajai Austrai. Darbs bijis pie sirds, satikšana ar komandu laba. Kad sagribējies pārmaiņu, devies uz Palangu.
"Man tur neko nevajag, bet, dzirdot dzimto valodu, šķiet, ka visi cilvēki ir labi un pat dubļi citādi. Nostalģija. Pludmalē Liepājā mēdzu pieiet pie tautiešiem un vienkārši parunāt. Viņi brīnās, ka valodu neesmu aizmirsis. Bet kā var aizmirst mātes valodu, nav pat tādu tiesību! Latviešu valodu esmu noslīpējis, bet domāju lietuviski. Pasē man ierakstīts arī oriģinālais vārds: Aļģirdas Šlaitas un tautība – lietuvietis," neslēpj pensionētais jūras vilks, viens no atmodas vēstnešiem un bijušais Liepājas domes deputāts.
Spogulis parāda profesiju
Alģirds Šlaits piedzimis Lietuvas vidienē. Bērnību pavadījis Ukmerges rajonā pie liela ezera un nodarbojies ar burāšanu. Kāda paziņas brālis stūrmanis iedevis uzvilkt formas tērpa žaketi, puika pagrozījies pie spoguļa un nolēmis kļūt par jūrnieku. Pēc vidusskolas, vēl nepilngadīgs būdams, viņš devies uz Kronštates jūrskolu, kur mācības pilnā valsts apgādē un bez iestājeksāmeniem pieņemti arī nacionālie kadri. "Gribēju atvieglot dzīvi ģimenei, un jūra dikti vilka. No septiņiem simtiem audzēkņu bija daži latvieši un septiņi lietuvieši. Krievu valodu, protams, nepratu, bet galvenā bija vēlēšanās. Kad lika likvidēt pārtikas krājumus, parādīju zēniem speķi un no tā laika zinu, kas ir "salo". Kļuvu par pirmās klases matrozi, stūres vīru, kas jau tuvāk stūrmanim, un pēc gada saņēmu nosūtījumu uz Liepāju," atceras staltais vīrs.
Ierodoties Latvijā 1966. gada aprīlī, toreiz gan viņam bijušas grūtības ar valodu. "Līgo svētkos latvieši daudz runāja, smējās un dziedāja. Blakussēdētājs tulkoja, bet drīz viņam apnika – pēc trešās glāzes es pats visu sapratīšot," par to, kā humora izjūta glābusi dažādās dzīves situācijās, stāsta Aļģirds.
Zvejas kuģa komandā Ziemeļjūrā bijuši galvenokārt krieviski runājoši vīri. Aļģirds līdzi ņēmis grāmatu latviešu valodā un vārdnīcu, kladē izrakstītos vārdus mēģinājis iegaumēt, un, kā pats smej, vienubrīd latviešu valoda sprukusi vaļā. Nebija jau grūti iemācīties, viņš stāsta: "Lietuvieši piedziedājumā dzied – ļa, ļa, ļa, bet latvieši – la, la, la." Krastā lielākoties apgrozījies latviešu sabiedrībā, un Aļģirdam ļoti griezusies ausīs krievu valodā vulgārā izrunāšanās ar mātes vārdiem.
"Melnā" pagātne
Palīgflotē strādājošiem nav bijis jādienē armijā, bet ļoti maz maksāts. Neizturējis pēdējo pusgadu, jauneklis paņēmis koferīti un devies prom uz Lietuvu. Cerējis, ka par to atlaidīs. Neatlaida. Iesauca armijā uz diviem gadiem jūras aviācijā Krimā. "Tipisks Auns, kam ragus iztaisnot nav iespējams. Un lietuvietis – vispirms izdara, pēc tam kasa pakausi," Aļģirds kā vienmēr ir tiešs un patiess – kā ir, tā saka. Vienu brīdi Aļģirds Šlaits jūru pametis, jo viņam atteikta 1. vīza – izkāpšanai krastā ārzemju ostās. Zvejnieku kolhoza Boļševiks vīzu daļas priekšnieks nosaucis viņu par bandītu bērnu, kurš nav pelnījis uzticību. "Melna pagātne", iešķībi nosmaida jūrnieks, viņš turpina: "Mans onkulis uz desmit gadiem nokļuva Sibīrijā, jo mežabrāļiem palīdzēja – ieročus laboja. To gan nepierādīja, bet kāds nosūdzēja, ka maizi cepis un vīriem devis."
Aļģirds iespītējies – uz ceļiem neviena priekšā nelīdīšot. Taču par izrunāšanos karjera uz priekšu virzījusies lēnāk, četrus gadus nācies strādāt uz mazajiem zvejas kuģiem.
Taujāts par ģimeni, sirmais vīrs stāsta – pirmās sievas vairs nav šaisaulē, toties dēls Andis beidzis augstskolu Stokholmā. Zinātņu doktoram organiskajā ķīmijā ir ražotne, laboratorijas Olainē, kur firmas iegādājas bāzes produktus medikamentu ražošanai. Aļģirds jau astoņpadsmit gadu ir opīša godā, vienīgā mazmeita studē Dānijā.
Otro mīlestību viņam liktenis uzdāvinājis liedagā, kur latviešu valodas skolotāja no Kuldīgas lasījusi dzintariņus: "Redzēju, ka nav vietējā, vēlāk braucu uz Kuldīgu viņu meklēt, nezinādams ne vārdu, ne telefona numuru. Satiku Ivetu uz tiltiņa pie Alekša upītes, un jau piecpadsmit gadu esam kopā. Viņas dēļ iegādājos mājiņu ar dārzu. Braucot uz Vērgali, bieži meklējam saknes vārdiem abās valodās. Daudz to ir."
Demokrāts ar uzplečiem
Veidojoties Latvijas Jūras spēkiem, lietuvietis Aļģirds Šlaits uzaicināts uz karakuģa par bocmani, pēc tam uz velkoņa par komandiera vietas izpildītāju.
"Virsniekiem, kas nāca no padomju armijas, par disciplīnu bija cita saprašana. Dabūju iesauku "demokrāts", jo uz mana kuģa neviens netika sodīts, tādas vajadzības nebija. Atlaidu atvaļinājumā ar norunu, ka pirmdien pusastoņos jābūt atpakaļ uz karoga pacelšanu. Ja ne – desmit dienas bez krasta. Neviens nekad nepiekrāpa. Vēlāk, kad jau strādāju uz loču kuģa, dienestu beigušie nāca ar albumu un lūdza – komandieri, ieraksti kādu veltījumu. Cilvēki mani cienīja," gandarījumu pauž rūdītais jūrnieks.
Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad padomju armija pameta Latviju, Aļģirds Šlaits tika uzaicināts par izpilddirektora vietnieku Karostas jautājumos.
"Rīdzinieki atļāvās ķieģeļu dēļ nojaukt un izlaupīt skaistas cara laiku mājas ar kaltām margām. Tur būtu tādi tūrisma objekti! Dažas reizes iejaucos, bet bija iejaukti cilvēki augstos posteņos. Brīdināju, šāvu gaisā, jo man bija atļauja nēsāt revolveri, kad artilērijas noliktavas skārda jumtu plēsa nost. Nocēla cilvēkus no jumta, aizveda uz policiju, bet nākamajā dienā izlaida ārā bez soda, un viņi turpināja," atceras Aļģirds.
Patriotiski noskaņotā vīra nervi neizturēja, viņš atgriezās uz loča kuģa, piedalījās Liepājas pilsētas domes vēlēšanās un tika pie deputāta mandāta. Ļeņinekļa gāšanā Aļģirds Šlaits nepiedalījies, toties vienojies ar citiem patriotiem Baltijas ceļā un protestā pret atomelektrostacijas celtniecību Pāvilostā. 1988. gadā viņam uzticēta Latvijas karoga pacelšana virs Pedagoģijas akadēmijas ēkas. Pirms tam Tautas frontes sanāksmē partijas komitejas sekretārs un izpildu komitejas priekšsēdētājs ieteikušies, ka varbūt to nevajag darīt. Turpat sēdējuši padomju armijnieki ar lieliem uzplečiem, interfrontieši, bet Aļģirds rīkojies pēc pārliecības. Viens no brīdinātājiem drīz veiksmīgi apgriezis kažoku un bijis Tautas frontes deputāts.
No pilsonības neatteiksies
Kas jādara loču kuģa kapteinim? Locis uz borta kāpj, kad zināms, no kuras piestātnes kuģis aties vai arī nāks iekšā no jūras. "Tad atkarībā no laika apstākļiem sagaidām četras arpus jūdzes tālāk, izsēdinām loci pie borta un vedam kuģi līdz piestātnei, kur matroži to pietauvo. Darīt to bez loča liedz ostas noteikumi. Atļauts bija prāmim, kura stūrmanis vairākas reizes jau iegājis ostā un prot palūgt atļauju latviešu valodā," stāsta Aļģirds.
Līdz vajadzīgajai vietai nogādāti dažādi kuģi, malkas un citu kravu vedēji, arī lielie, kas garumā pārsniedz divsimts metrus. "Bija tik pierasts, gandrīz kā ar autopilotu. Divdesmit gadu nostrādāju bez pārkāpumiem, godam atvadījos no ostas kapteiņa un vietniekiem un sešdesmit septiņu gadu vecumā aizgāju," darba gaitu noslēgumu raksturo seniors.
Tas, ka mājās sarunu valoda ir latviešu, Aļģirdam ir pašsaprotami. Atmodas laikā viņš cītīgi nodarbojies ar tulkošanu, Sajūdī bijis koordinators. Viņa labākais veikums – Krietnā kareivja Šveika sinhronais tulkojums, Liepājas teātra trupai viesojoties Klaipēdā.
Kopā ar dzīvesbiedri viņi labprāt apmeklē izrādes Liepājas un Rīgas teātros, bijuši arī Rēzeknes Gorā. Aizbraukt ciemos pie radiem Lietuvā kapteinim patīk, taču uz etnisko dzimteni viņš nepārceltos: "Svešs man tur viss. Liepājas muzejā bija Klaipēdas mākslinieku izstāde, mani palūdza tulkot, lai oficiālajā daļā nebūtu jārunā krieviski. Noslēgumā pēc kārtīgas sadziedāšanās šie mani aicināja atgriezties dzimtenē. Labi, bet vajadzēs vietu, kur dzīvot un strādāt. Vai iekārtosiet? Esmu pieteicies arī uz Lietuvas pilsonību, bet priekšlikumu par dubultpilsonību drīkst lemt tikai referendumā. Atteikties no Latvijas pilsonības nevaru. Tad būtu kauns satikt atmodas laika draugus un cīņubiedrus."
Aļģirds Šlaits
* Dzimis 1948. gada 7. aprīlī.
* Pabeidzis Kronštates jūrskolu.
* Liepājas Jūrskolā apguvis stūrmaņa profesiju.
* Pirmais naturalizētais cittautietis Liepājā.
* Jūrai veltījis 50 darba gadu.