Kad mēs augām...
"Manā jaunībā varēja pat no skolas izslēgt, ja bija lakoti nagi vai uzkrāsotas lūpas. Reiz, vidusskolas pēdējā gadā, biju nogriezusi ekstrēmu frizūru – ļoti īsu zēngalviņu, un mani "ielika" sienasavīzē. Vispār jau mamma cītīgi sekoja, lai es neko nepārspīlētu, un faktiski jau toreiz nekāda kosmētika arī nebija pieejama," stāsta Dace Gasiņa. Viņa atceras, ka mamma pati, kad gājusi pie friziera, pie reizes frizētavā arī nokrāsojusi skropstas un uzacis. Melnas! Tas arī bijis viss to laiku meikaps.
Taču, kad Dace Gasiņa pati sākusi darba gaitas, vienmēr esot izmantojusi dekoratīvo kosmētiku, likusi ilgviļņus un krāsojusi matus. "Man, laika gaitā eksperimentējot ar kosmētikas līdzekļiem, ir savākts visa kā diezgan daudz. Vienmēr esmu gribējusi panākt, lai akcenti ir dzīvāki, bet lai izskatās dabīgi," savu attieksmi pret skaistumkopšanu raksturo Dace Gasiņa. Profesionāla meikapa meistara pakalpojumus gan izmantojusi reti – tikai svinīgās reizēs, piemēram, dēla kāzās. Taču bijusi pie stilista, kas noteicis viņas krāsu gammu. "Esmu "pavasaris" un zinu, kuri toņi man labi izskatīsies. Man ļoti patīk melnā krāsa," smej Dace.
Tomēr mēs, latvietes, vienmēr tik ļoti priecājamies, redzot vācu pensionārus staigājam baltās drānās! "Mums laikam ielikts tas ģenētiskais kods, ka negribam būt uzkrītošas. Pati ne pārāk labi jūtos, ja uzvelku kaut ko spilgtu – sarkanu, rozā. Paskatos spogulī un pārģērbju ko citu," savu ģērbšanās stilu komentē Dace Gasiņa. Viņa izstāsta, ka reiz bērni esot uzdāvinājuši apmeklējumu pie stilista. Vispirms stiliste izanalizējusi Daces esošo garderobi un tad kopā gājušas pa veikaliem, mērījušas tērpus. "Šo to nopirkām. Ir lietas, ko valkāju, piemēram, tumši zilas bikses, bet citas – zaļas zīda bikses – esmu pāršuvusi tā, kā man patīk," stāsta Dace.
Prasmes noder vienmēr
Izrādās, ka Dace Gasiņa ir pabeigusi šūšanas kursus, diemžēl viņas rīcībā ir slikta šujmašīna, tāpēc vairāk kaut ko sašuj ar rokām. "Mana mamma bija profesionāla šuvēja. Latvijas laikā viņa bija mācījusies pie šneiderienes un, dzīvojot mājās, piepelnījās ar šūšanu. Bet overloka toreiz nebija, un man visas vīlītes bija jāvīlē ar smalku adatiņu," atceras Dace, viņa turpina: "Ja kādreiz mazmeitām kaut kas saplīst, vedekla brīnās, kā es protu sašūt tā, lai neko nevar pamanīt. Pavisam vienkārši – man mamma to iemācīja – rūpīgi, precīzi, vienādi."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 22. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!