Dūša bija liela
Mirdza piedzimusi Liepājā, bērnību aizvadījusi Rucavā. Tēvs bijis šoferis, māte – mājsaimniece. Skolas gados meitenei paticis citiem lasīt priekšā pasakas. Seniore atceras: "Valdemāra Zandberga māsa mums bija klases audzinātāja, jaunais un skaistais aktieris palīdzēja mūsu klasei uztaisīt jauku žetonu vakaru. Tēvs negribēja, ka braucu uz Rīgu, sak`, lielā pilsētā ar meitiņu viskautkas var notikt. Mani interesēja arī medicīna, asinis neuztrauca, bet ļoti biedēja miruši cilvēki, tāpēc devos uz Latvijas Universitāti, lai studētu vēsturi un filozofiju. Vienubrīd, mācoties neklātienē, aizvietoju Ģeistautu pamatskolas skolotāju, kura tolaik bija dekrēta atvaļinājumā." Profesijas izvēle nebija gluži no zila gaisa, stāsta Mirdzas kundze, tēva dzimtā bijuši skolotāji, savukārt mammas radinieka sirdslieta bijusi dziedāšana un koru diriģēšana.
Pēc augstskolas jaunā speciāliste norīkota uz Vērgali. Ar nobriedušu prātu diez vai viena apņemtos mācīt visus priekšmetus četrās klasēs, bet tolaik "dūša bija liela". Kolēģi bijuši pretimnākoši, turklāt strādāt Vērgalē ieradies arī Mirdzas bijušais fizkultūras pasniedzējs Jānis Jansons. Ar jauko, toleranto skolotāju nu bijuši labi kolēģi.
Kontakts ar skolēniem vēstures pasniedzējai izveidojies gana labs. "Lauku bērni ir sirsnīgi un līdzjūtīgi pret dzīvniekiem," skolotāja Sīpola nosmaida, tad turpina: "Nesa man ķiršus no sava dārza, citkārt – atrastus kaķēnus." Skolotājai paticis vēstures stundas pabeigt ar Minhauzena stāstiņiem jeb neparastiem faktiem, viņa atceras: "Reiz klasei pastāstīju, ka Vašingtonam bijuši koka zobi. Tad nu kontroldarbā viens bērniņš smalki aprakstīja Džordža koka zobus, nevis konkrēto laikmetu." Klasēs gadījies arī pa drosminiekam, kurš uzdrīkstējies panerrot. Reiz, kad viņa rājusies par skolas inventāra bojāšanu – uzrakstiem uz sola, puisēns, vārdā Laimonis, piecēlies un labsirdīgi sacījis: "Bet, skolotāj, kas sabojāto grīdu salabos?" Mirdza valkājusi augstpapēžu kurpes, kas koka grīdā atstāj punktiņus... Atlicis vien piekrist – zēnam taisnība, centīsies tādos apavos vairs nestaigāt. Vēstures stundās, konspektējot kompartijas programmu, daži skolēni špikojuši, bet pedagoģe izlikusies to neredzam. Savā mācību priekšmetā likusi arī trijniekus, taču atzīmes, viņasprāt, nav svarīgākais rādītājs.
Atmodas laikā Mirdza Sīpola ievēlēta par Tautas frontes vietējās grupas vadītāju un organizējusi Latvijas karoga uzvilkšanu virs skolas ēkas. "Viena kolēģe, pārliecināta komuniste, vicināja kulakus: "To es nepieļaušu! Tavā klasē četri puikas pīpē! Virs tādas skolas gribi karogu vilkt?" Kāds karogam sakars ar pīpēšanu, cirtu pretī. Tieši tie zēni, kam savulaik saliku trijniekus vēsturē, bija visatsaucīgākie – atbrauca ar pacēlāju, un karogs virs mūsu skolas plīvoja! Bijušie audzēkņi vēlāk rūpējās arī par karoga nomaiņu, ja vējš saplosīja. Daži vietējie joprojām brīvo Latviju nepieņem, saka – ienākušo padomju armiju kādreiz sauca par okupantiem, bet vai tad NATO tādi nav? Pārmetu sev – vajadzēja bērniem vairāk mācīt kritisko domāšanu."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 6. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!