No idilles līdz ellei
Senlaikos rokdarbi bijuši turīgu garlaicības māktu dāmu izklaide. Latvietēm turpretī – ar gēnos ielikto skaistuma izjūtu – sevis apliecināšana un patvērums. Zentai jau no mazotnes patika zīmēt un darboties ar otu. Kādā no viņas glezniņām redzamas vecāku – Plato (uzvārds) – mājas ziemā: liela saimniecība ar palīgēkām, zirgi, dīķis, koki... Ģimenē auga seši bērni. Tētis bija galdnieks un celtnieks, mamma – šuvēja un lauksaimniece. Bērniem agri vajadzēja palīdzēt lauku darbos. Zenta atceras, kā rīta cēlienā un pēcpusdienā ganīja govis, pusdienlaikā ravēja dārzu, bet vakarā noņēmās ar rokdarbiem.
Rimto dzīvi pārcirta karš. Visbriesmīgākais bija pēckara sarkanais terors. Nācās iet garām draudzenes un viņas brāļa līķim, kas pēc mežabrāļu medībām gulēja grāvī par biedinājumu citiem. Kā Zenta saka: "Krievu laikā jau tu varēji neko sliktu nedarīt, pietika, ja kāds radinieks atradās pretējā pusē." Glābjot kailo dzīvību, ģimene izklīda pa visu Latviju. Viņa saka: "Negribas pat atcerēties. Kad rāda filmas par to laiku, nevaru skatīties, jo man visu laiku jāraud. Ja būtu ko gribējusi mainīt savā dzīvē, karu un tā sekas gan vēlētos izsvītrot."
Laikmets uzspieda zīmogu arī turpmākajai dzīvei. Sapnis par mācībām Rozentāla mākslas skolā nepiepildījās: nāca gaismā, ka brālis bija paņemts leģionā. Labi, ka uzņēma Poligrāfijas mākslas skolā, kur varēja apgūt rokas burtliča māku. Mākslas gan tur izrādījās maz... Vēlāk Zenta maizi pelnīja šūdama. Tomēr ik pa brīdim uzjundīja vēlme, kā viņa pati saka, paknibināties ar tamboradatu un adāmadatām.
Labiešos kā zivs ūdenī
Zenta bija iepazinusies ar savu otro vīru Jāni Veisu un atnāca dzīvot pie viņa uz Ozolkalniem. Par pārcelšanos sajūsmā nav bijusi. Varbūt tāpēc, ka Ķekavā ienācējus uzreiz nepieņem. Tomēr šajā lietā eksistēja liels pluss: vietējais rokdarbnieču pulciņš, kas 1998. gadā kļuva par Tautas daiļamata klubu Labieši. Tajā Zenta iesaistījās un uzreiz sajutās kā zivs ūdenī.
Kopš tā laika aizritējuši jau trīs gadu desmiti. Gan Zenta, gan pārējās Labiešu dāmas uzmargojušas neskaitāmas sedziņas, galdautus, apģērbus – priekšautus, vestes, blūzes, kleitas, pat mēteļus un apmetņus –, piedalījušās izstādēs Ķekavā un citur Latvijā, rīkojušas modes skates. Zentas pūrā ir simtiem tamborējumu, kā arī dažādi austi dekori un gobelēni. Krustu šķērsu vijas un mijas ziedu, mežģīņu, zvaigžņu, taureņu, putnu, jūras, dažādu gadalaiku motīvi – visās iespējamās krāsās. Mīlestības eņģelīšu – amoriņu – vien viņai ir veseli 22! Un katrs atšķirīgs. Ar kādām adatām un diegiem rokdarbniece strādā? Pēdējos desmit gadus vairs neadot, veselība neatļauj. Jā, ir dzirdēts, ka šī nodarbe bendējot sirdi. Tamborē viņa ar metāla tamboradatām un saka: "Nekādu plastmasu!" Skaidrs, ka arī tikai kokvilnas vai linu diegi.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 16. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!