''Kustībai jābūt, un visu laiku, nav nekādas gulēšanas!'' savu jaunības recepti strikti nosaka Olga Deksne (dzimusi Laizāne).
Skarbā patstāvība
Atmiņu stāsts ritinās, kā parasti, šķirstot ģimenes albumu. Mazā fotouzņēmumā – šo pašu māju pagalmā – trīsgadīga meitenīte ar spītīgu un neatkarīgu izteiksmi sejā.
Olga atceras: ''Trīs bērni bijām, māsa un brālis un es, jaunākā. Māsa 12 gadu vecāka, izmācījās par ārsti, strādāja Daugavpilī. Es visu dzīvi esmu bijusi patstāvīga, pati ar visu esmu tikusi galā. Neviens mani nepažēloja, tikai paps, bet viņš nomira, kad man bija 10 gadi, mamma visu laiku slimoja. Cīnījos pati, kā nu varēdama.''
Olgas tēvs bija tiltu inženieris, būvēja tiltus visā Rēzeknes apriņķī. Mammas ilgstošās slimības dēļ bērnus pieskatīja un audzināja kalpone. Mazajai Oļai viņa tik labi iemācīja lasīt un rakstīt, ka Adamovas septiņgadīgajā pamatskolā viņai pirmajā klasē vairs nebija ko darīt – pēc pāris nedēļām meitēnu pārcēla uz otro klasi.
Agrās bērnības atmiņas saistās ar Otrā pasaules kara beigu posmu: ''1944. gadā pie mums dzīvoja 12 vācu karavīri, viņi vilka elektrības vai telefona vadus, nezinu. Tepat ēdamistabā uz grīdas gulēja. Vienmēr mani ar konfektēm uzcienāja. Blakus mājā bija liela istaba, pa visu sienu ekrāns, tur rādīja kino. Es arī aizgāju, pēkšņi redzu, ka no istabas sienas man virsū brauc milzīgs tanks. Tā pārbijos, ka sāku kliegt.''
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 2. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!