Stiprāks par kroga garu

Sarežģītā skola

Tiekamies pie Ķekavas vecās pamatskolas ēkas. Tepat blakus, kur celtnieki būvē Jaunatnes iniciatīvu centra jauno ēku, puikas no brikšņiem reiz izlīduši ar dadžiem aplipušām biksēm.

Bet mācības Modests sāka citā – Pļavniekkalna septiņgadīgajā skolā, patālu no mājas. Vietējo bērnu bariņš turp parasti devās kājām. Modests atceras, kā reiz, pavisam sīks būdams, tumsā viens pats stūmies ar riteni lielu gabalu, jo nokrita ķēde. Bijis nobijies kā diegs, jo visapkārt elles tumsa, tikai spokaina mēnesgaisma: mācības notika otrajā maiņā – sākās pēcpusdienā, beidzās vēlu vakarā.

Vai ir ķekavietis? Pēc nodzīvotajiem gadiem še – jā, bet dzimis Latgalē, Krievijas pierobežā. Kad bija pavisam maziņš, ģimene pārcēlās uz dzīvi kolhozā Katlakalnā: "Tolaik, drīz pēc kara, tik tālu laukos jau nekā, pat skolu nebija, tikai bads! Mēs bijām pieci bērni, un vajadzēja skoloties. Mums ierādīja istabiņu un virtuvi Kļaviņu mājā. Pa vasaru gulējām kraķos – siena pantā, tā tāda nojume uz četrām kājām un ar jumtu pāri. Kolosāla gulēšana!"

Pļavniekkalna skolu likvidēja, un viņš devās mācīties uz Ķekavu. Lai tur iekarotu savu vietu, nācās izkauties ar vietējiem. Reiz priekšā stājies pats pufaikciema čaļu barvedis. (Tajā vietā dzīvojošie iebraucēji staigāja pufaikās – red.) Te aizsākās Modesta draudzība ar solabiedru Ilmāru. Viņus vienoja sports. Pat turpināt mācības pēc Ķekavas skolas absolvēšanas bija nolēmuši Rīgas Industriālajā politehnikumā. Tomēr Ilmāra radinieks, celtnieks, pierunāja viņu iet mācīties uz Celtniecības tehnikumu. Turpmāk puiši ne reizi vien sastapās sporta laukumā katrs savas mācību iestādes komandā.

Arī nauda bija jāpelna. Piemājas dārziņā varēja audzēt dārzeņus un to, ko paši neapēda, pārdot tirgū. Modestu vecāki sūtīja uz tirgu – tīri labi esot paticis. Reiz nolēmis: kāpēc jāstiepj smagie kartupeļu maisi, kāpēc nevar tirgot skābenes? Un notirgojis ar`! Ar dārzeņu andeles palīdzību ģimene vēlāk tika pie savas Annužu mājas, kur Modests ar sievu Gunu dzīvo vēl tagad.

Parastā un specapkalpošana

Diploms specialitātē "instrumentu ražošana" bija kabatā, bet zelli iesauca armijā. Pēc diviem gadiem viņš iestājās Kulinārijas skolā viesmīlības pakalpojumu grupā. Esot piesaistījis darba apraksts: divas dienas strādā, divas brīvas. Tomēr, kad pēc izlaiduma aizgāja strādāt uz restorānu Rīga, vēlāk uz citiem slaveniem krogiem, nekādas brīvdienas nesanāca. Jo sākās... specapkalpošana. Kas tā tāda? Nu, partijas un valdības vīru apkalpošana.

Modests regulāri apkalpojis visādus dūžus, piemēram, CK pirmo sekretāru Vosu. Viņš atceras: "Oktobra svētku demonstrācijā viņiem vajadzēja iet uz tribīnes un māt ar roku. Iepriekšējā vakarā šie bijuši uz medībām un no rīta jau "uzlāpījušies". Tribīnē pamāj, bet pārtraukumā nāk uz istabiņu sasildīties. Ierauj vienu konjaciņu, otru... Glāzīte rokā, bet saturs līst uz rokām, glaunā krekla un žaketes... Visi smaida, bet neko nesaka. Tak jau baigais priekšnieks!" Ko šie tur ēda? Visu to labāko, pārsvarā kanapē maizītes ar lasi, ar ikriem... Tikmēr parastie mirstīgie, beiguši iet demonstrācijā, vairākas stundas stāvēja rindā veikalā, kur bija "izmesti" cīsiņi.

Viesmīļa darbā, pārsvarā bez brīvdienām un pa 12 stundām dienā uz kājām, bija arī sava gaišā puse. Varēja daudzmaz nopelnīt un slīpēt savu meistarību konkursos. Modests uzvarējis daudzos. Bet, vai krogā strādājot, nebija kārdinājuma cilāt glāzīti? Kam tad nu nav pazīstams viltīgais kroga gars! Stāsta varonis atbild: "Mans kredo: darbā – ne grama! Pa daudzajiem gadiem ļoti reti pārkāpu šo principu. Turpretī daudzi no mana kursa tiešām nodzērās un sen viņsaulē."

Šveicaru un fizu laiks

Padomju krogiem raksturīgas dažas īpatnības. Restorānu toreiz nebija daudz, tāpat kā izklaides iespēju, pieprasījums pārsniedza piedāvājumu. Tas bija īsts "šveicaru laiks". Šveicars varēja nopelnīt visvairāk, un ar viņu visi gribēja draudzēties. Stundā, kad restorānu vēra vaļā, pie tā jau stāvēja rinda. Visi sagāzās iekšā, un durvis slēdza, bet tās sargāja šveicars. Viņš laida laukā un laida vai nelaida iekšā. Tam parasti vajadzēja būt diezgan būdīgam vīram, jo nereti iekšā tikt gribētāji laida darbā dūres. Vēl varēja šveicaram iedot trīnīti vai piecīti un tā tikt iekšā. 

Modests, 30 gadu strādādams par viesmīli un bārmeni, pieredzējis arī visas tālaika problēmas. Viņa dzīvesstāsts ir kā savdabīga Latvijas biznesa attīstības vēsture. XX gs. 80. gadu beigās Rīgā, Maskavas forštatē, atvēra diskobāru Ščecina, Ķirsona lolojumu. Tas bija kas jauns: programma orientējās uz atpūtu – dejošanu. Ščecinā ierīkoja pirmās spoguļgrīdas, tur bija mīkstie krēsli un diskžokejs. Biļetes pārdeva iepriekš, un tur grozījās smalka publika – dāmas vakarkleitās un visi slavenie sportisti. Kā Modests saka, tas bijis arī "fizu laiks", kad modē nāca kokteiļi. Diskobāra beigu posmā smalko publiku sāka atbaidīt zēni no zonas, piemēram, slavenā Haritonova draugi. Viens no tādiem pat iefiltrējās zāles pārziņa amatā. Modests atminas: "Pie durvīm sēdēja milicis ar automātu rokās. Ienāk tāds tips, iedzer kokteili, paliek crazy un saka viņam: "Čto ti, pridurok, zdesj delaješ?" (Ko tu, dumiķi, te dari? - red.) Un viņam neko nevar padarīt! Beigās Ščecinu aizklapēja ciet. Labi, ka vēl palikām dzīvi!"