Muzicēšana ir gēnos
"Esmu uzaudzis ģimenē, kur visi muzicēja. Man ir fotogrāfijas, kur var redzēt, ka mamma Gaujas krastā piespēlē cītaru, draudzenes dzied. Tētis spēlēja vijoli un cītaru. Jau no bērnības bijām pieraduši, ka mājas viesībās, darbu pauzēs, pēc lieliem darbiem – siena vešanas, kartupeļu rakšanas – bija dziedāšana," Valters Reiznieks kavējas atmiņās. "Ja vēl atbrauca ciemos tēva brālis, kas bija mans krusttēvs un veikls muzikants, atraktīvs cilvēks, kurš spēlēja vijoli, cītaru, kokli, mutes ermoņikas, dziedāja, spēlēja teātri, tad muzicēšana gāja vaļā."
Par izglītību runājot, V. Reiznieks citē sava krusttēva vārdus: "Man mūzikā ir ganu akadēmijas izglītība." Toreiz modē bijusi vijole – gan pirkta, gan mājās gatavota. "Vijoli padusē un uz ganiem prom. Kad atdzen lopus vakarā mājās, tad ar kaimiņpuiku jāiet lielīties, kas jauns apgūts, vai otrs arī tā mācēs. Biju pašmācībā kaut ko apguvis, bet, ja blakus kāds muzikants, tad – pavisam cita skola."
V. Reizniekam svarīgas ir dzimtas lietas, viņu interesē sakarības, viņš labprāt klausās atmiņās.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 28. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!