Trubadūrs ar stingru mugurkaulu

Skabarga

Mudināts atskatīties uz skatuves gaitām, Juris atsmej – kopš tā laika daudz skuju nobiris, bet turpina možākā noskaņā: "Sazinos ar bijušajiem grupas Līvi kolēģiem: 2021. gada oktobrī būs 50 gadi, kopš grupu dibināju. Vajadzētu nosvinēt ar koncertiem visā valstī."

Savu 70. jubileju Pavītols pērn atzīmējis ar četru stundu koncertu Lielajā dzintarā: "Patīkamākais brīdis – Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa apsveikums, par ko neviltots paldies! Ne tik jauki bija sekojošie notikumi: trīs dienas pirms koncerta Rīgā aplipu ar vēdera vīrusu. Tik stipru, ka mājās noģību, un mēģinājumi pačibēja. Koncertā piedalījās Lejaskurzemes Simfoniskais kamerorķestris, koris Laiks, ansamblis Šokolāde, mūziķi Mārtiņš Brauns, Ingus Ulmanis, kā arī Juris Bartkevičs. Bija jābūt arī Igo un Ievai Akuraterei, viņa savulaik dziedāja manis aranžētajā un Līvu spēlētajā I. Kalniņa rokoperā Ei! Jūs tur!. Taču abi saslima ar to pašu un neieradās. Pats koncerta vidū vienubrīd neattapu, kur atrodos, kas jādara. Būtībā koncertu vajadzēja pārcelt, bet tas nebija iespējams. Jāatzīst, Sandis Mahovikovs visu noorganizēja lieliski, arī mūziķu rutīna ir vērā ņemams fakts."

Koncerta repertuāru mūziķis apzināti veidojis ar izcēlumiem no garadarbu pūra un daudzām plašākai publikai nezināmām dziesmām: "To noklusēšanu sekmēja gan aizgājušais laikmets, gan cilvēki mūsdienās. Piemēram, Ainars Virga un Guntars Račs izdeva nošu grāmatu Grupas Līvi 50 labākās dziesmas, kur ne manējās, ne Igo dziesmas neatrast. Vēlāk Guntars atvainojās, bet fakts paliek. Šī tēma ir gara un smaga, jo daži pazīstami mūziķi joprojām sevi pozicionē kā grupu Līvi. Smieklīgi, lai neteiktu: skumji."

Neērtais modinātājs 

Izteikti patriotisku dziesmu autors un izpildītājs stāvējis pie atmodas šūpuļa un sapratis – laiks, kad viņa paaudzei jāsāk apzinīgā dzīve, iekritis ne visai piemērots: "No manis slēpa, ka tēvs tikai 1947. gadā no meža iznāca. Pēc kara Dobelē par kompartijas 1. sekretāru strādāja vēlākais Latvijas PSR Augstākās padomes priekšsēdētājs Pēteris Strautmanis un sāka interesēties par vācu armijā dienējušajiem... Laikam tādēļ ģimene pārcēlās uz tēva dzimto Liepāju. Viņu ik pa laikam aicināja rūpnīcas Sarkanais metalurgs attiecīgajā daļā parunāties. Kad arī uz savas ādas izbaudīju "saulainās" padomju dzīves īstenību, pamodās nacionālā pašapziņa. Atmodas laikā nebraucu uz Poliju tirgot kafijas dzirnaviņas, nespēlēju Berlīnes ielās, bet iestājos LTF, LNNK, Visu Latvijai! un Zemessardzē. Pat pirku patronas no krievu lidotājiem. Biju tik aktīvs Valsts valodas komisijas loceklis, ka vienīgais no LTF Liepājas nodaļas saņēmu fonda Tēvzemes gaisma prēmiju par valsts valodas ieviešanu. Kad izveidoja attiecīgo inspekciju, par mani piemirsa. Bija sākušies partiju laiki, un, iespējams, nebiju iestājies pareizajā."

Dziesmu Vairogi ar V. Ļūdēna tekstu Pavītols uzrakstīja jau 1971. gadā. Vajadzēja stingru mugurkaulu, lai uz skatuves dziedātu: "…Ir latviešu tauta akmens, māls un smilts, būs latviešu tauta akmens, māls un smilts." Juris turpina: "Dziesmas Kā caur tuksnesi nosaukums vien partijniekus biedēja. Vēlāk, grupas Saime laikā, ar dziesmu Dīvainie putni aicināju atgriezties dzimtenē klaida latviešus, bet Ziņģes atmiņu veltīju zaudētajam Staburagam. Vairogus aizliedza kultūras ministrs V. Kaupužs, otro dziesmu kāds šīs ministrijas klerks. Nākamās divas nepieņēma Latvijas radio. Padomijā bija jādzied "pa spalvai", bet te teksti bija ne tādi, te autori – L. Briedis, V. Avotiņš, A. Melnalksnis. Neiekļuvu Mikrofona aptaujās. Neiesakāmas – tā teica par daudzām manām dziesmām. Taisnība vien ir G. Račam, ka tās vienkārši nav populāras. Tagad brīžiem izskan Vairogi nekvalitatīvā CD Līvi – zelts dziesmas ierakstā, nevis manis piedāvātajā mājas studijas variantā, kas tapa kopā ar Tāli Marhilēviču un Ingu (bijusī dzīvesbiedre – red.). No SWH visu laiku labāko latviešu dziesmu kolekcijas Vairogi tika izņemti. Redakcija taisnojās: esot noticis pārpratums."