No pioniera jūsmas līdz šaubām
Voldemāra dzimtā puse ir Zemgale. Vecāki – Jānis un Emīlija Hermaņi – bija lauku ļaudis. Kara laikā ģimenei – tajā auga divi bērni, Voldemārs un Zenta – fronti nācies pārlaist mežā. Pēc kara bija laimīgi, ka palikuši dzīvi, ir pajumte un maize. Tad vēl daudz nedomāja ne par politiku, ne pasaules problēmām. Tomēr, kā Voldemārs atceras, tēvs nav īsti noticējis, ka angļi vai amerikāņi nāks mainīt Staļina iedibināto kārtību Baltijas jūras krastā.
Skolas gadu sirsnīgākās atmiņas – par klases audzinātāju Kārli Buku Vircavā. Viņš audzēkņus uzrunāja uz "jūs", puisī ar "vakardienas pioniera jūsmu" iesvēla pirmās šaubas par pastāvošās iekārtas taisnīgumu un iepotēja mīlestību uz angļu valodu, kas vēlāk lieti noderēja.
Pēc vidusskolas izvēle saistījās ar ekonomikas studijām, ar augstskolas diplomu Voldemārs pāris gadu nostrādāja iestādē, ko tautā dēvēja par "mērnieku institūtu". Laikraksta Cīņa redakcijā – tolaik tā skaitījās galvenā avīze – Voldemārs sākotnēji nokļuva nevis kā korespondents, bet gan kā ārzemju informācijas koordinators. Vēl Blaumaņielas namā pirmoreiz sastapās ar Mavriku Vulfsonu, kuru joprojām uzskata par vienu no saviem skolotājiem. Vēlāk kopā ar viņu, tāpat erudīto Nikolaju Neilandu komentēja ārpolitiskos notikumus populārajā TV raidījumā Globuss, darbojās Žurnālistu savienības starptautnieku sekcijas politdebašu klubā.
Presē Voldemārs Hermanis rakstījis daudz: komentārus, apskatus, pārdomas pēc braucieniem, intervijas ar personībām, galvenokārt uz politiskās skatuves. Tā, piemēram, ar Somijas prezidentu Ahtisāri, žurnālistu un politisko komentētāju Bovinu, amerikāņu vēsturnieku, valodnieku un bijušo ASV vēstnieku Metloku, ekonomisti, politiķi un publicisti Hakamadu, Krievijas politiķi un opozīcijas līderi Ņemcovu u. c.
Iedvesma nav kā stirniņa
Kad rakstīt vieglāk – jaunībā vai briedumā? Voldemārs saka: "Grūti rakstīt ir tad, ja kādu laiku esi atlicis to malā. Rakstīt daudzmaz regulāri ir svarīgi. Iedvesma? Tā nav kā stirniņa, kas parādās aiz pirts pļaviņā. Varbūt par iedvesmu svarīgāks ir tavs radošais niknums. Tāds sevī jāiedzen, kad tu atrodi svaigu tematu, kādu rakursu vai pieskārienu, kas varbūt citiem šķiet mazsvarīgs.
Man viens tāds sava veida pavērsiens bija raksts par kureliešiem Aizaug kureliešu pēdas Kurzemē laikraksta Neatkarīgā Cīņa pielikumā Mēs 2006. gadā. Kureliešu tēma tobrīd presē nebija pieprasīta. Vai man kā žurnālistam ir kāds nerakstīts likums? Jā, ir. Nekad neatgriežos pie cilvēka, kas pret mani, pret žurnālistiem vispār un žurnālistiku izturējies augstprātīgi.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 18. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!