Ārsts vai jebkura cita ārstniecībā iesaistītā medicīnas persona pacientu nedrīkst par kaut ko kaunināt vai likt justies slikti. Lai ārstēšanās izdotos pēc iespējas veiksmīgāk, abām pusēm – pacientam un medicīnas personālam – ir jāsadarbojas. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers Endokrinoloģijas nodaļas virsmāsa Līga Ārente šo principu jau 36 gadus cenšas ievērot arī savā darbā.
Liktenīgā nejaušība
Līga Dienai stāsta, ka Gaiļezerā nokļuvusi pilnīgi nejauši – Endokrinoloģijas nodaļā vajadzējis darbinieku, un Līga uz turieni aizsūtīta pēc sadales principa. "Vienmēr esmu bijusi pateicīga liktenim par šo nejaušību," viņa atzīst. Kopš 1991. gada viņa ir arī Gaiļezera Endokrinoloģijas nodaļas virsmāsa.
Viņa pauž pārliecību, ka atrašanās tik ilgi vienā amatā neesot veselīga, jo cilvēks ieslīgst rutīnā un beidzas idejas turpmākam darbam. Pie pozitīvā Līga savukārt min to, ka, tik ilgi strādājot medicīnā, viņa ļoti labi pārzina sistēmu. "Diemžēl šobrīd mūsu nozare daudzus gadus, es pat teiktu, gadu desmitus ir atstāta novārtā. Tie cilvēki, kas tur strādā, patiesībā šo nozari varonīgi cenšas noturēt pie dzīvības," saka Līga. Viņa uzskata, ka tas galvenokārt esot politiķu attieksmes dēļ. "Aiz tās iet arī visas pārējās sabiedrības attieksme, kas daudzos gadījumos ir bijusi nievājoša un nicinoša," turpina pieredzējusī virsmāsa.
Līga norāda, ka pēc pēdējās lielās starptautiskās ekonomikas krīzes alga medicīnas nozarē ir paaugstināta tikai vienreiz. Viņa atzīmē –
lai arī valsts medicīnas nozarē iegulda tehnoloģijās, tomēr tur netiek investēts regulāri, bet visvairāk finanšu līdzekļi tiek taupīti uz medicīnas personālu.
Pēc Līgas sacītā, daudziem medicīnas nozarē strādājošiem ir vairākas darba vietas, lai varētu savilkt galus. "Ja mēs runājam par Sirdsmāsiņu projektu, tad ir tā, ka šādos apstākļos to sirsnību ļoti grūti saglabāt," viņa atzīst.
Viņa arī uzsver, ka medicīnas nozarē aiziet strādāt tie cilvēki, kuru vismaz sākotnējā vēlme bijusi palīdzēt līdzcilvēkiem, tomēr apstākļi viņu attieksmi pret darbu nereti piespiež mainīt. "Šeit izveidojas šķēres – mēs it kā esam humānā profesija, bet novērtējums ir ļoti slikts, jo, protams, sabiedrībā tiek iznests tikai tas negatīvais, kas noticis," teic Līga. Viņa arī min, ka reizēs, kad tiek izcelts kaut kas negatīvs par medicīnas personālu, neviens nemaz necenšas analizēt, kādēļ tā varētu būt noticis.
Pati Līga gan nenoliedz, ka viņas gadījumā nav runas par to, ka būtu nepieciešams strādāt vairākās darba vietās, lai varētu izdzīvot. Lai gan viņa bez darba Gaiļezerā ir lektore vairākās izglītības iestādēs un lasa lekcijas arī sadarbībā ar zāļu izplatītājiem, Līga šos darbus neesot pati speciāli meklējusi. "Teiksim tā – darbi atrada mani. Es pati papildus neko nemeklēju," viņa piebilst.
Diabēta apmācības kabineti
Līga aktīvi iesaistījusies diabēta aprūpes kabinetu izveidē un pati tajos arī strādā, tomēr nenoliedz, ka to turpmāka pastāvēšana nepietiekamā finansējuma dēļ ir zem jautājuma zīmes. Kopš šā gada sākuma ir piešķirts finansējums 11 slodzēm diabēta pacientu apmācībām, bet, pēc Līgas domām, atalgojums tur strādājošām māsām ir nepietiekams. Šobrīd Latvijā esot 47 sertificētas diabēta aprūpes māsas, no kurām vairākas šajā amatā strādā ceturtdaļslodzi, pamatdarbā būdamas kaut kur citur. Diabēta aprūpes māsām nākotnē var nākties izvēlēties – vai un par cik samazināt savu pamatsoldzi, kur viņām, iespējams, maksā lielāku atalgojumu, vai arī no darba diabēta apmācības kabinetos atteikties pavisam. Tas saistīts ar pagarinātā normālā darba laika samaksas nosacījumiem. "Atalgojums manā skatījumā ir nepietiekams – 675 eiro pirms nodokļu nomaksas. Lai darbs [diabēta apmācības kabinetos] virzītos uz priekšu, vajadzētu, lai būtu cilvēks, kurš to dara uz pilnu slodzi un ne ar ko citu nenodarbotos," pauž Līga.
Viņa neizslēdz, ka šo darbu varētu veikt paši endokrinologi vai viņu māsas, tomēr Līga uzskata, ka ārstu kabinetos tam nevar pievērsties pilnvērtīgi. "Manā skatījumā normāla apmācības epizode ir no 45 minūtēm līdz stundai. Tur [ārstu kabinetos] nekad nav tik daudz laika. Pacienti nāk viens pēc otra, jāizraksta receptes, jāpieņem zvani," skaidro Līga, bet vienlaikus atzīst, ka paši endokrinologi un arī ģimenes ārsti pacientus uz diabēta apmācības kabinetiem īpaši aktīvi nesūta.
Pacients ir partneris
Viņa stāsta, ka uz diabēta apmācības kabinetiem parasti ierodas ļoti motivēti pacienti, kuri paši par slimību un ar to saistītajām vajadzībām daudz ko jau zina. Savukārt par pacientiem, kuri uz šādiem apmācības kabinetiem ierasties nevēlas, lai arī, iespējams, viņiem tas būtu ļoti nepieciešami un noderīgi, Līga izsaka minējumu, ka tas saistīts ar viņu negatīvo iepriekšējo pieredzi ar ārstniecības personālu. "Es domāju, tas ir tāpēc, ka pacientam ir priekšstats – viņam apmācībā teiks, ka viss, ko viņš ir darījis līdz šim, ir nepareizi. Stāstīs, ka viņš nedrīkst darīt to, kas viņam patīk, ēst to, kas viņam garšo, un viņam būs jādara tas, kas nepatīk, piemēram, jāēd negaršīgs ēdiens un jāveic fiziskas aktivitātes. Respektīvi, viņš izvairās no negatīvām emocijām, jo baidās, ka viņa dzīves uzskati tiks apšaubīti un atrasti par sliktiem esam. Un kurš gan gribēs šādu negatīvu pieredzi," klāsta Gaiļezera Endokrinoloģijas nodaļas virsmāsa.
Līga visām māsām vienmēr centusies ļoti uzsvērt, ka ar pacientu jābūt partnerim.
"Mēs esam divu ekspertu grupa, kura strādā ar vienu mērķi. Mēs esam eksperti par diabētu, bet mūsu pacients ir eksperts par savu dzīvi, par savām spējām, par savām vērtībām. Un, ja viņa vērtība ir ēdiens, kas es esmu tāda, lai apšaubītu viņa vērtības?" saka Līga un uzsver – pacientam ir jāzina, ka diabēta pacientu apmācības kabinetā pret viņu izturēsies ar iejūtību un toleranci, lai kopā mēģinātu atrisināt viņa problēmas.
Agrākie pacienti ar pateicībām par padarīto darbu pie Līgas vairs tik bieži nenākot. "Agrāk ārstēties stacionārā reizi gadā bija obligāti visiem diabēta pacientiem. Tagad pacients ar diabētu slimo 15 gadu un, ļoti iespējams, stacionārā nav gulējis ne reizi," stāsta Līga.
Mazināt diabēta stigmu
Līga nenoliedz, ka par diabētu sabiedrībā joprojām ir daudz aizspriedumu un arī nezināmā. "Reiz kāda paciente stāstīja, ka viņa kafejnīcā pie galdiņa sev injicējusi insulīnu, bet kāds vecāks vīrietis sācis viņu bakstīt ar spieķi un pārmetis – tu tik jauna un jau narkomāne," Līga atstāsta pacientes pieredzēto. Viņa gribētu mazināt stigmu, kas tiek piemērota diabēta pacientiem. Vienlaikus viņa norāda, ka apkārtējie stigmatizē jebkuru pazīmi un tā tas bijis vienmēr. "Tu esi ruds, īss, ar brillēm vai garš. Stigmu piemēros jebkurai pazīmei. Es uzskatu, ka diabēts ir vienkārši pazīme," viņa saka.
Viņasprāt, par diabētu vajadzētu skaļi runāt arī sabiedrībā pazīstamām personām, kurām ir šī slimība, lai par to palīdzētu mazināt stereotipus.
"Arī [Lielbritānijas premjerministrei] Terēzai Mejai ir diabēts, turklāt pirmā tipa diabēts!" norāda Līga. Diabēts esot arī ASV oskarotajai aktrisei Hallei Berijai un vēl vairākām sabiedrībā zināmām personām, tādēļ to nevajagot uztvert kā slimību, kas ierobežo spējas tiekties pēc sasniegumiem, uzsver Līga.