Vasaras sezona vilina atpūtniekus ne tikai palaiskoties pie ūdens, bet arī iekš un uz tā. Kam tīk laivošana, kam prasās ko adrenalīna pilnāku… Tiem, kuri vēlas izaicināt savus spēkus un līdzsvara izjūtu, jāpamēģina vindsērfings. Ja pirmajā nodarbībā izdodas savām vēlmēm pakļaut vēju un ūdeni, noturēt buru un sajust ātrumu, visticamāk, uz dēļa gribēsies uzkāpt vēl kādu reizi.
Saprast var pāris stundās
Latvijā ir vairākas vietas, kur iespējams apgūt vindsērfingu pieredzējušu instruktoru vadībā. Ķīšezerā, Rīgā, ir divi vindsērfinga klubi, arī Salaspilī, Ķekavā, Ikšķilē un Liepājā. Ir arī Burtnieku ezerā un, protams, Pāvilostā. Pāvilosta ir ļoti populāra burātāju vidū, bet tur ir grūtāk mācīties, jo viļņi ir lieli.
Klubos tiek trenēti bērni un jaunieši, kas piedalās starptautiskos čempionātos, bet hobija līmenī apgūt vindsērfingu ir iespējams jebkurā vecumā, kamēr vien ir spēks kaulos, veiklība un izturība. Jā, vajadzīga arī peldētprasme un pacietība. Ūdenī iekrīt un samirkst gan profesionāļi, gan iesācēji.
Vindsērfings ir ūdens sporta veids, kurā izmanto vējdēli (parasti tā garums ir no diviem līdz četriem metriem) un buru, kura izmanto vēja spēku. Atkarībā no laikapstākļiem, burātāja prasmes un vindsērfinga klases var pielietot atšķirīgu buras izmēru. "Ar vindsērfingu ir tāpat, kā nodarbojoties ar jebkuru sporta veidu, – visu mūžu vajag, lai to mācītos, uzlabotu savus rezultātus, attīstītos. Bet, lai saprastu, kas ir vindsērfings, es uzskatu, ka ar divām stundām – vienu nodarbību – pietiek. Pēc divām stundām iesācējam jau sāk trūkt uzmanības treniņam. Pusotru stundu var noburāt, un tad jau ir nogurums, nav vairs uzmanības. Labāk ir veikt īsākus treniņus un biežāk, nevis ilgus un reti," skaidro vindsērfinga instruktors Arnis Krauklis.
Sāk jau martā
Jaunciema ostā Ķīšezera krastā Arnis vada vindsērfinga apmācības jauniešiem. Daļai vindsērfings ir hobijs, daļa mazo entuziastu piedalās sacensībās gan vietējā, gan starptautiskā mērogā, arī Eiropas un pasaules čempionātos. Jātrenējas nopietni, vismaz četras piecas reizes nedēļā no aprīļa līdz pat oktobrim. Ziemas sezonā, kad pie mums ir par aukstu, lai trenētos, jauniešu grupa mēdz doties arī uz kādu tālāku vietiņu pie siltiem ūdeņiem, lai apgūtās prasmes līdz pavasarim neaizmirstas. "Latvijā cenšamies sākt treniņus, tiklīdz kā nokūst ledus, ūdens temperatūra citreiz ir tikai plus divi grādi. Citus gadus sākām martā, šogad atbraucām no Eiropas čempionāta Itālijā un uzreiz bijām uz ūdens. Tas bija aprīlis. Uzvelkam hidrotērpus, cepurītes un sākam. Visgrūtāk, protams, ir ar rokām, tāpēc ka ar cimdiem ir grūti paburāt," stāsta instruktors.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena ceturtienas, 12. jūlija, numurā! Ja ir vēlme laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!