Ikdienas darbs
Madara Blumberga uzskaita māsas tiešos darba pienākumus, tie ir: analīžu ņemšana, medikamentu gatavošana un ievadīšana, sistēmu sagatavošana un pacientu izglītošana. Darbs ir gana tehnisks. Taču ik brīdi notiek arī pacienta tiešā novērtēšana – jānovērtē temperatūra, asinsspiediens, sirdsdarbība, elpošana un pašsajūta – ne tikai fiziskā, bet arī emocionālā. Nodaļā, kas izvietota divos stāvos, orientējoši ir 25 pacientu gultas. Māsa Madara Blumberga labprāt strādātu tikai 12 stundu vai pat astoņu stundu dežūras, lai pēc intensīva darba varētu arī pilnvērtīgi atpūsties, pievērsties hobijiem, bet, kamēr finansiālā situācija valstī ir tāda, kāda ir, tikmēr jāstrādā vairāk.
"Grūti? Vai kasieriem un viesmīļiem ir vieglāk, ja runājam par fizisko darba slodzi? Veselības aprūpē ir emocionāli grūtāk," skaidro Madara Blumberga un uzreiz piebilst, ka strādāt ar maziem bērniem ir vieglāk nekā ar pusaudžiem. "Ja piecgadnieks pasaka, ka negrib mani redzēt savā istabā, tad izdaru manipulāciju un eju prom. Bet ir reizes, kad viņi grib parunāties, uzzināt kaut ko vairāk – ko un kāpēc darām. Man patīk, ka ar bērniem var kopā pasmieties. Bet ar pusaudžiem gan ir mazliet grūtāk. Viņu hormoni, mūsu terapija – un sliktā diena ir dubultslikta! Tas ir izaicinājums – saprasties, lai uz jautājumu: "Kā iet?" nesaņemtu atbildē vienu skarbu vārdu. Protams, apbalvojums ir smaids, "dot pieci", enerģiski pamāts "atā" un sirsnīgs paldies," savu darbu raksturo Madara.
Loģiska izvēle
Hematoonkoloģijas nodaļā Madara strādā jau septīto gadu. Kad viņai bija 13 gadu, šajā nodaļā viņa ārstējusies no akūtas limfoblastu leikēmijas. "Vēlme un vieta, kur gribēju strādāt, man bija skaidra, pirms biju pabeigusi studijas. Es nesabijos, tieši otrādi, zinot medaļas abas puses, gribas daudz ko uzlabot," tā viņa izskaidro savu mērķtiecīgo izvēli strādāt šajā nodaļā un piebilst – pat ja nebūtu pašas pieredzes, vienalga jau no skolas laika bija skaidrs, ka viņa gribētu strādāt veselības aprūpē vai varbūt pedagoģijā, jo Madarai allaž šķitis interesants darbs ar bērniem.
Vispirms Madara gan startējusi studijām par ārsti, bet nav nokārtojusi nozīmīgu eksāmenu, un tad pēc akadēmiskā gada, kura laikā sākusi strādāt BKUS par māsas palīgu, mainījusi izvēli un turpinājusi mācības Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sarkanā Krusta medicīnas koledžā par māsu. "Tas, ka vari palīdzēt, būt līdzās un atbalstīt grūtā brīdī, dod gandarījumu," teic Blumberga.
Vajadzīga drosme
Madara uzreiz uzsver, ka visi, kas strādā veselības aprūpē, ir pelnījuši tikt nominēti. Bet Sirdsmāsiņa ir kas īpašs! "Viņai jāspēj vairāk pielāgoties, jābūt izteiktai empātijai un prasmei iejusties pacienta "ādā"."
Madara uzskata, ka, strādājot veselības aprūpē, ir jābūt ļoti lielai drosmei, lai spētu pierādīt sev un pacientiem, ka var būt citādāk, labāk.
Jo īpaši to viņa attiecina uz hroniskiem pacientiem, jo ir ļoti daudz izaicinājumu aprūpē – dažādas injekcijas un manipulācijas, zāles, kas liek justies slikti, taču arī ārstē. "Tie sliktie brīži ir jāpārvar, un tāpēc ir jābūt gana kreatīviem un drosmīgiem, to visu izskaidrojot. Tas ir izaicinājums," skaidro Madara.
"Mēs onkoloģijā nerunājam par izārstēšanos, bet remisijas iegūšanu, kas ir posms, kad apstājas slikto šūnu augšana. Ar tiem pacientiem, kuri atgriežas slimnīcā, ir grūtāk strādāt, jo viņi jau visam reiz ir izgājuši cauri. Ar sāpēm tiekam galā, jo ir daudz medikamentu, bet būtisks ir emocionālais stāvoklis. Viņi zina, ka būs slikta dūša, izkritīs mati, slimnīcā būs jāpavada svētki un dzimšanas dienas," emocionāli stāsta BKUS māsa un atzīst, ka viņai personīgi ļoti grūti ir tajos gadījumos, kad vairs nav līdzekļu, kā palīdzēt, un jādomā par paliatīvo aprūpi, kam Latvijā pietrūkst kvalitātes. Kas viņai pašai palīdz grūtajos brīžos? Madara atbild, ka cenšas nenest darbu uz mājām, bet pati par vārdu "cenšos" pasmejas, jo bieži vien, no rīta pamostoties, prātā ir kāds no pacientiem, domas – kā viņam iet. "Palīdz tuvie cilvēki, kopīgi pasākumi, aktivitātes ar draugiem, cenšos daudz lasīt, protu tamborēt. Katram darbam jāpieiet jēgpilni. Mēs šobrīd nevaram palīdzēt visiem, bet, ja retrospektīvi skatāmies uz laiku pirms piecdesmit gadiem, kad nevarējām palīdzēt gandrīz nevienam, tad progress ir ievērojams, terapija ir attīstījusies. Tā terapija, ko pacienti te saņem, ir tieši tāda pati kā citur Eiropā."
Par progresu
Madara pirms gada bijusi pieredzes apmaiņā Lielbritānijā, vienā no vecākajām bērnu slimnīcām Eiropā Great Ormond Street Hospital. "Trīs nedēļas "ēnoju" darbiniekus, redzēju, kā viņi strādā ar pacientu ģimenēm, poliklīnikā, pacientiem stacionārā. Ir divas lielas atšķirības no mums – pirmkārt, tā ir komunikācija un, otrkārt, Lielbritānijā mediķi ir vairāk centrēti un orientēti uz katru cilvēku. Tas nozīmē, ka pacients ir galvenais un visi pārējie – arī speciālisti – pielāgojas viņam." No ārzemju pieredzes vēl vajadzētu pārņemt spēļu terapeita prasmes. "Izmantojot rotaļlietas, britu medicīnas darbinieki palīdz pārvarēt grūtības, izprast procesus, jo bērnam ir jāsaprot, kas ir audzējs, bet, lai to izstāstītu, ir jāizvēlas īpaši vārdi. Viņu uzdevums ir iemācīt pacientiem nebaidīties no rentgena, skābekļa maskām, dažādiem radioloģiskiem izmeklējumiem, terapijas un veselības aprūpes speciālistiem. Tas prasa laiku un pacietību."
Starp citu, Lielbritānijas kolēģi Madarai esot teikuši – ja vien viņa vēlēšoties, atradīs viņai darba vietu un iespēju palikt Anglijā. "Atbildēju – paldies, šobrīd ne. Es gribu redzēt progresu šeit. Man patīk būt Latvijā, es lepojos ar to, ka varam. Sportisti, paraolimpieši, zinātnieki, ārsti un māsas! Māsu vārdi gan izskan nedaudz klusāk, bet tas ir laika jautājums," ir pārliecināta Blumberga.
Vai pēc gadiem desmit viņu varēs satikt šajā pašā nodaļā? "Es gribētu būt te, bet varbūt ne šajā amatā. Es ceru, ka varēsim pārņemt Anglijas aprūpes principus, kur māsām ir dažādi līmeņi – pamataprūpe, arī pacientu izglītošana, kas man ļoti interesē. Es domāju, ka varētu darboties šajā virzienā, tajā pašā laikā saglabājot klīnikas pusi. Šobrīd tas darbs, ko veicam izglītojot, netiek novērtēts un dokumentos neparādās," teic BKUS māsa.
Finišam tuvojas studijas RSU maģistrantūrā. Turklāt Madara pati ne tikai mācās, bet arī māca citus – RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledžā viņa lasa lekcijas par pacientu drošību, veido simulēto vidi, t. i., nodarbības tiek gatavotas, pietuvinot tās reālajai dzīvei. "Darbs ar studentiem ir iespēja izvēdināt galvu pēc smagām dežūrām. Lai neizdegtu, paralēli tiešajam darbam ir jādara arī citas lietas, jo izdegšana ir ļoti reāls bubulis manā profesijā," piebilst Blumberga. Vai viņa jauniešiem iesaka studēt māszinības? "Noteikti! Tā ir vērtīga profesija un nākotnē būs prestiža profesija. Māsas nebūt nav mazāk svarīgas par ārstiem, tāpēc ļoti gribētu, lai mācību laikā māsām būtu iespējas saņemt mecenātu stipendijas. Māsas darbs ir ļoti atalgojošs. Runa nav par finansiālo atalgojumu, bet par rezultātu, ko varam sasniegt, aprūpējot pacientu."
No 2019. gada 12. novembra līdz 31. decembrim akcijā Meklējam sirdsmāsiņu tiks noskaidrotas Latvijas sirdsmāsiņas. Akcijā piedalās Bērnu klīniskā universitātes slimnīca.
Vairāk par akcijas norisi lasi Diena.lv sadaļā!
P
Mikēniete