Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) mājaslapā vienā no atsauksmēm, kas atrodama par 6. nodaļu, teikts, ka "ar šādu personālu un attieksmi arī vissmagākajā brīdī tu jūties droši un pārliecināti par sava bērna veselību". Šeit tiek ārstēti bērni ar pulmonoloģijas, alergoloģijas un dermatoloģijas diagnozēm. Slimnīcas 6. nodaļas medmāsas Tatjana Gudermane un Diāna Grase Dienai atzīst: lai arī darbs mēdz būt grūts, labie vārdi no tiem, kam palīdzēts, ļoti motivē ar smaidu strādāt arī turpmāk.
Jāmierina bērni un vecāki
Tatjana stāsta, ka jau bērnībā zinājusi, ka strādās tādā amatā, kur var palīdzēt cilvēkiem. Viņa gan ne uzreiz sapratusi, ka būs tieši mediķe, jo domājusi par darbu arī sociālajā nozarē. "Zināju, ka nebūšu, piemēram, datortehniķis. Gribēju darbu ar cilvēkiem," saka Tatjana un apliecina, ka šobrīd vairs nevar sevi iedomāties strādājam citā nozarē.
Savukārt Diāna par mediķi nolēma kļūt vidusskolas laikā. "Es mācījos Gulbenes ģimnāzijā. Man ļoti patika bioloģija un viss, kas saistīts ar cilvēku, un tā es izlēmu par medicīnu. Tomēr es zināju, ka ārstam ir ilgi jāmācās, bet medmāsai – ne tik ļoti," saka Diāna. Viņa sākotnēji gribējusi mācīties par zobārstniecības māsu, tomēr ceļš viņu aizvedis uz Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžu, kuru pabeigusi. "Tad es sapratu, ka es gribu strādāt tieši ar bērniem.
Ar bērniem ir daudz pozitīvu emociju, ir daudz patīkamu brīžu un mazi nieciņi, kas ikdienā liek justies labāk un patīkamāk.
Tādas motivācijas vadīta, es Rīgas Stradiņa universitātē pabeidzu bērnu aprūpes māsas un turpinu arī maģistra studijas," viņa stāsta.
Diāna Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžā mācījusies kopā ar Tatjanu. Vēlāk ceļi pašķīrušies, bet nu abas jau vairākus gadus ir kolēģes BKUS 6. nodaļā. Diāna šajā nodaļā strādā vairāk nekā divus, bet Tatjana – četrus gadus. Medmāsas šajā nodaļā sākotnēji bijušas praksē, pēc laika sākušas pastāvīgu darbu, un gan Diāna, gan Tatjana uzsver – ir ļoti priecīgas, ka nonākušas tieši šajā nodaļā.
Tatjana gan nenoliedz, ka sākotnēji ar bērniem strādāt bijis nedaudz bail – par bērniem jāuzņemas lielāka atbildība nekā tad, ja tiek aprūpēts pieaugušais. Tomēr pēc tam, kad pirmie satraukumi bijuši pāri, Tatjana darbu darījusi bez liekām raizēm.
Diāna gan bailes, sākot strādāt ar bērniem, neesot izjutusi. Viņai bijušas nelielas šaubas par to, vai vienu vai otru medicīnisko manipulāciju spēs izdarīt, bet ar laiku pie visa pieradusi. "Šaubas bija par to, vai varēšu izdarīt kādu sarežģītāku manipulāciju, kuru arī fiziski grūti ir izpildīt, bet, ja ikdienā to dara, tad jau visu ātri iepraktizējas, un aiziet," skaidro Diāna.
Abas medmāsas neapgalvo, ka darbs ir ļoti viegls: jāmāk saprasties ne tikai ar bērniem, bet arī ar viņu vecākiem. "Dažkārt tieši vecāki ir jāmierina vairāk nekā bērni," atzīst Tatjana. Veicot medicīniskās manipulācijas, viņa ar bērniem cenšas runāt kā ar pieaugušajiem. "Runājam kā līdzīgs ar līdzīgu. Un bērni jau to jūt – viņi ieklausās, un tas satraukums kaut kā vairs nav tik liels," saka Tatjana. Viņai piekrīt Diāna, kura piebilst, ka pavisam mazu bērnu nomierināšanai šāds piegājiens gan tomēr nenoderot. "Ar mazajiem mēs runājam, bet, lai nomierinātu, dažreiz uzliekam kādu dziesmu vai multfilmu, ko viņi ir iepriekš dzirdējuši vai redzējuši mājās. Lai ir kaut kas tāds, pie kā viņi ir pieraduši," par darbu ar maziem bērniem stāsta Diāna.
Atrast enerģiju pasmaidīt
Gan Tatjana, gan Diāna ļoti uzsver 6. nodaļas lielisko kolektīvu, kas arī bijis viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ viņas pēc prakses izlēmušas palikt strādāt tieši šajā nodaļā. "Šeit ir ļoti liels atbalsts no kolēģiem. Kolektīvs ir ļoti labs, atbalstošs un izpalīdzīgs – palīdzēs vienmēr, kad būs vajadzīgs," slavē Diāna.
Veiksmīga kolēģu savstarpējā sadarbība ir svarīga arī brīžos, kad vecāki negrib ļaut medicīnas personālam veikt kādu nepieciešamo manipulāciju.
"Mēs vienmēr mēģinām izskaidrot, kas tiks darīts un kādēļ tas nepieciešams. Ja nu tomēr nesanāk, tad, iespējams, nepieciešams pasaukt ārstu, lai viņš visu izskaidro sīkāk. Iespējams, jāpasauc kāda cita medmāsa – varbūt viņa varēs atrast citu pieeju," skaidro Diāna. Viņa gan uzsver, ka pacientiem nekad neviena manipulācija netiek uzspiesta, ja vecāki no tās kategoriski atsakās, – šādos gadījumos tiek meklētas alternatīvas iespējas.
Gan Tatjanai, gan Diānai viena maiņa ir 12 vai 24 stundas. Diena ar viņām tiekas astoņos no rīta pēc tam, kad abas tikko aizvadījušas 24 stundu dežūru. Nakts pavadīta slimnīcas nodaļā ne tajā ciešākajā miegā, bet Tatjanai jau pēc pāris stundām jābūt nākamajā darbavietā. Lai arī otrs Tatjanas darbs – masiere spa salonā – nav saistīts ar medicīnu, arī tur ir jāstrādā ar cilvēkiem. Jautāta, kā pēc diennakts maiņas slimnīcā izdodas atrast vēl enerģiju, lai strādātu ar klientiem spa salonā, Tatjana atzīst, ka pie intensīva režīma pieradusi jau studiju laikā un paralēli strādājot. "Vienmēr cenšos atrast enerģiju, lai sniegtu smaidu, jo esmu sapratusi – ja es nebūšu smaidīga un atsaucīga, tad nevaru to gaidīt arī no citiem," viņa stāsta.
Savukārt Diāna par darbu cenšoties nedomāt, līdzko iziet no slimnīcas teritorijas. "Manuprāt, tiklīdz tu izej pa slimnīcas vārtiem, viss darbā piedzīvotais ir jāatstāj darbā," saka Diāna. Abas gan apliecina, ka ir bijušas tādas dienas, pēc kurām domājušas, ko viņas dara šajā darbavietā, tomēr prom iešanu neviena no abām medmāsām nekad neesot nopietni apsvērusi. Pēc sliktākām dienām vajagot atrast ko tādu, kas palīdzētu restartēties un ļautu novērst domas no darba, – vai tā būtu garšīga maltīte, labs miegs vai izrunāšanās ar draugiem.
"Jāsaprot – lai cik labi tu visu gribētu izdarīt, ne vienmēr tas izdosies, jo tas nav atkarīgs tikai no tevis. Tam jāpieiet racionāli," spriež Diāna. Vienlaikus abas jaunās sievietes atzīst, ka
prasme notiekošo darbā uztvert mierīgāk viņām nākusi tikai pēc kāda laika.
"Līdzko ilgāk esi strādājis, tu saproti, kā tām lietām labāk pieiet, – varbūt kaut ko neuztver tik asi. To iemācās," piebilst Diāna.
Godinās sirdsmāsiņas
Arī šogad pašreizējie un agrākie pacienti, kā arī viņu tuvinieki tika aicināti novērtēt medicīnas māsu darbu, piesakot viņas akcijā Meklējam sirdsmāsiņu. Projektā līdz 7. novembrim varēja pieteikt visu triju klīnisko universitāšu slimnīcu – BKUS, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas – visu nodaļu māsas.
Līdz 30. novembrim projektā notiks pieteikumu apkopošana, lai noskaidrotu 20 sirdsmāsiņas – piecas no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas, piecas no Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas, desmit no Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas. Viņas visas tiks svinīgi apbalvotas, un katra no izvēlētajām sirdsmāsiņām saņems naudas prēmiju 1000 eiro apmērā (ieskaitot nodokli) no Rietumu bankas Labdarības fonda. Akcijas noslēgums paredzēts 2018. gada 30. novembrī, kad sirdsmāsiņas tiks godinātas pieņemšanā Rīgas pilī.
Akcija Meklējam sirdsmāsiņu notikusi piecas reizes. 2008. un 2012. gadā tika noskaidrotas BKUS sirsnīgākās bērnu māsas, 2009. un 2014. gadā – Latvijas reģionālo slimnīcu labākās bērnu māsas. Savukārt 2015. gadā īpaša vērība tika veltīta Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas māsām.