Nenopietnais cilvēks – mīlestības tulks visam dzīvajam

Glāstīt un mīļot

Saule, vējš, karsts, agra rīta stunda. Ar fotogrāfu šaubāmies, vai "Dzīvo sapņu dārzā" jau būs ieradušies apmeklētāji, taču ir. Amēlijai Briedei ir tikai pusotra gadiņa, bet viņa maigi glauda kaziņu, un mammai  Anetei nākas meitiņu pieturēt aiz rociņas, citādi ies vaļā īsta bučošanās. Tikai pāris nedēļu vecajai kaziņai Cecīlijai tāda apmeklētāja dikti pa prātam. 

Jānis Kaļiņičs priecājas: "Mums šogad kazlēni dzimst kā no pārpilnības raga. Re – Grieta, Ameja, Lieldiena, Kamēlija, Fridrihs, Cecīlija, Peonija. Visiem pa vidu āzis Ansis. Es saku – kazlēni, kā no mātes miesām nāk, tā uzreiz bērniem rokās. Arī trusīši apmeklētājiem ļoti patīk, jo maziņi ir skaisti, un tā jau saka, ka tāds tādu saprot. Dzīvnieki nebaidās no cilvēkiem, bet pilsētā uzaugušam bērnam neko vairāk nevajag – tikt tam mīļumam klāt, paglaudīt un pabarot."

Par tik tuvu kopā būšanu ar Latvijas ierastajiem mājdzīvniekiem priecājas ne tikai bērni. Divus gadus vecā Arvīda Akota vecmāmiņa saka – nāktu šurp kaut vai trīsreiz dienā, jo mazdēls katru rītu taujājot – vai šodien pie zvēriņiem iesim? Četrgadīgā Anastasija ar vecākiem arī bieži šurp atnāk. Tētis Andrejs teic, ka viņiem palaimējies – mini zoo saimniecība iekārtota gandrīz pašā centrā. Kad esi izciemojies pie dzīvnieciņiem, ar bērnu var aiziet uz rotaļlaukumu, kas turpat blakus, kādā no mazajām kafejnīcām apēst saldējumu vai nelielajā pludmalē izplunčāties ūdenī. 

Jāņa Kaļiņiča "Dzīvo sapņu dārzs" priecē cilvēkus jau ceturto gadu: "Mēs kā Fēnikss, katru rudeni visu veco novācam. Kas dedzināms, to nodedzinām un katru pavasari atdzimstam no jauna."

Trīsdesmit deviņus gadus vecais Jānis ir vienkāršs, emocionāls, smaidīgs, atvērts, ar starojošajām acīm. Jūtu, ka esam uz vienas nots un uzruna "jūs" kļūst lieka. Vaicāts, kāda ir viņa pamatprofesija, Jānis stāsta: "Man neviens darbs nav svešs. Esmu tāds bišķiņ trakais. Pēc CV esmu beidzis Policijas akadēmiju, strādājis par izmeklētāju, vadījis lielu kolektīvu, bet rutīnas darbs no līdz nav priekš manis. Pēc pārliecības esmu brīvmākslinieks, darbs šeit ir mans vaļasprieks no astoņiem rītā līdz vēlam vakaram. Tas man dod enerģiju. Man ir ģimene, un arī te ir mana ģimene."

Jānis Kaļiņičs teic, ka tagadnē viņš ir gan galdnieks, gan sociālais darbinieks, gan sagādnieks un dzīvnieku kopējs, gan bērnu pieskatītājs un mīlestības tulks visam dzīvajam. "Zini, ir tāds teiciens – labi ir tur, kur tevis nav. Es saku – labi ir tur, kur mēs esam. Ja tev slikti, nedomā smagas domas, nemūc, negaudies, bet meklē lietām risinājumu, dari to, kas tev patīk. Sliktas domas piesauc vēl sliktākas. Emocijas pie malas, un ķeries pie darba."

Jānis ir neparasts it visā. Vai kāds no jums  tuvākā vai tālākā apkārtne pazīst kādu, kurš Valkas apkārtnē nopērk vecu ķēvi, vārdā Amēlija, un ratus un tad lēnām kā čigāns  klidzina uz māju pusi Ādažos? Vai zināt kādu, kurš tā sauktajam ielu bērnam ieliek rokās āmuru, iedod naglas un kopā ceļ mītni kādai dzīvai radībai? Vai zināt kādu, kurš savu dzimšanas dienu izziņo portālā un saaicina uz jubilejas svinēšanu Ādažu tirgus laukumā paziņas un pilnīgi svešus cilvēkus? Kādu, kurš Sapņu dārzā vakaros iededz krāsainas lampiņas, uzstāda ekrānu, rāda filmas un cienā apmeklētājus ar popkornu?  

Savas dzīves atziņas Jānis elektroniskā  formā apkopo grāmatās un saka, ka Amēlijai, kas jau dzīvo Aizsaules pļavās, esot parādā stāstu par visu labo sajūtu kopumu, ko ķēve viņam ļāvusi izbaudīt.  

Savu sapņu dārzs

Kā radās ideja par "Dzīvo sapņu dārzu"? Jānis  sev nimbu ap galvu neliek: "Dārza ideja radās no bērnu zīmējumiem, no sarunām, no uzklausītām vēlmēm, no viņu un maniem sapņiem. Mūsu laikos cilvēkbērns apzināti tiek vests projām no dabas. Televizors, dators, trakas spēles ar duršanu un šaušanu, dažnedažādas izklaides, pulciņi un nodarbības, bet reālā dzīve no ķipara attālinās arvien ātrāk. Bērns pārliecināts, ka olas, šašliks un vistu pusspārniņi tiek ražoti Rimi, ka piens pudelēs nāk no noliktavas. ?"