Amerikā esi kādreiz bijis? Tur ir forši, jo nekā netrūkst, turklāt pilnīgi visu drīkst, bet šeit ne – rūpīgā manas somas pārbaudē no žurnāla National Geographic izplēsis un saburzījis lapu, kurā redzama Āfrikas džungļos nofotografēta sieviete ar kailām krūtīm, pirms divdesmit gadiem mani draudzīgi uzrunāja Irānas robežsargs. Līdzīgās domās par tālo un neaizsniedzamo aizokeāna pārpilnības zemi neilgi pirms tikko pieminētās tikšanās uz Turcijas un Irānas robežas bija cilvēki nu jau neesošajā Padomju Savienībā, bet Amerika stāv kā stāvējusi. Tāpēc kaut reizi uz turieni jāaizbrauc, lai savām acīm pārliecinātos par it kā sen zināmo patiesību, ka cilvēki tur nestaigā ar galvu uz leju un nevelk no azotes laukā stroķi, līdzko kaut kas nepatīk. Piedāvājums, kurā ietilpst lidojumi ar Turkish Airlines uz Losandželosu un Čikāgu abos virzienos ar pārsēšanos Stambulā, ir gana pieņemams, lai pirmoreiz dotos apskatīt Ameriku bez īpašiem mērķiem un plāniem, izņemot mājās palicējiem apsolīto košļeņu iegādi.
Prieks dedzināt
Zinoši cilvēki laikus brīdina, ka Losandželosā vajadzīga mašīna, jo citādi pārvietoties pa pilsētu faktiski neesot iespējams. Tā izrādās gandrīz patiesība – pilsēta sadalīta ar taisnām, šķiet, desmitiem kilometru garām palmu pilnām ielām, starp kurām sabūvētas lielākoties ne pārāk augstas un ne pārāk izskatīgas mājas ar neiztrūkstošajiem pikapiem vai mustangiem pagalmos. Jaudīgs un rijīgs dzinējs šeit joprojām nav netikums, pat ja neesi bandīts, jo benzīna cena ir aptuveni trešdaļa lata litrā – kā Latvijā 90. gadu sākumā. Benzīntankos iekrīt acīs vēl kāda lieta, kas Amerikā palikusi kā mūsu pusē pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, – cigarešu paciņu dizains. Ja Camel, tad visu paciņu rotā Salvadora Dalī visvairāk tiražētais zīmējums un to neizspiež Eiropā jau ierastais melnais rāmis ar uzrakstu Smoking Kills visdažādākajās valodās. Arī nikotīna un darvas procentu daudzums paciņas malā netiek drukāts, tātad Amerikā smēķēšanas, tāpat kā milzīgu burgeru ēšanas, kaitīgums veselībai nav atklāts vai tiek rūpīgi slēpts no cilvēkiem, lai onkoloģijas un liekā svara "vīrusa" ārstēšanas klīnikas nekad nezaudētu peļņu un tās nebūtu jāslēdz, katastrofāli samazinoties pacientu skaitam.
Pat Amerikai nav vajadzīgi cilvēki ar ārsta diplomu, kas strādā ar lāpstām, vienlaikus izpildot akrobātiskus trikus, runā dzejā, iekasējot naudu no pircējiem lielveikalu kasēs, vai cenšas piesaistīt sev uzmanību, runājot Donalda Daka balsī publiskās vietās, kur varbūt tieši šajā brīdī ies cauri kāds Holivudas režisors vai producents, meklējot labus tipāžus kārtējam kinofabrikas grāvējam. Kāpēc lai tas nebūtu tieši tu? Tā domā daudzi, taču lielākā daļa ir spiesti atzīt, ka tomēr palikuši nenovērtēti un pa zvaigznēm ar viņu vārdu uz Holivudas bulvāra ietves nekad neviens nebradās.
Gultā ar plati
Mūsu pirmā naktsmītne ir ceļmalā ieraudzīta lēta viesnīca, kuras melnādainā apkalpotāja izskatās manāmi pārsteigta, ka mums trijatā vajadzīgs numuriņš ar divām gultām un nepietiek ar vienu. Iekšā gūstam apstiprinājumu, kādiem nolūkiem lielākoties paredzēta šī viesnīca. Televizoram ir tikai viens – porno – kanāls, jo pults nav un kanālu pārslēgšanas pogas arī nolauztas. Un droši vien par to pašu, kad dosimies prom, piedzīs samaksu, tāpēc slēdzam ārā. Arī turpmāk naktsmītnes meklējam līdzīgi – vērojot piedāvājumu ceļa malā, un nav sarežģīti atrast trīsvietīgu numuru ar vannas istabu par 70– 100 ASV dolāriem par nakti.
Ja runājam par iepirkšanos, jebkurš mūzikas cienītājs noteikti ieteiks Amerikā apmeklēt mūzikas veikalus plašā klāsta un salīdzinājumā ar Eiropu – zemo cenu dēļ – skaņu ierakstu lielveikala Amoeba flaieri ar solījumu dot triju dolāru atlaidi jebkurai precei, kas maksā virs desmit, atrodami jau mūsu autonomas kantora reklāmas stendā, tāpēc tā atrašana nav problēma. Problēma ir tikt no šī veikala ārā, jo jaunu un arī vecu vinila plašu piedāvājums tur ir nepieklājīgi liels, tāpēc cilvēkiem ar citām interesēm būtu prātīgi savas kompānijas melomānu uz vairākām stundām atstāt šajā veikalā, jo katrs galu galā pats ir savas nelaimes kalējs, kurš vēlāk stieps savu viniliem neciešami smago somu un knapināsies, jo visa nauda jau būs iztērēta platēs.
Latgalīte un Saksofons
Jebkurā pasaules daļā vienmēr šķitis vilinoši apmeklēt tirdziņus, kuri atgādina Rīgas Latgalīti un kuros var iegādāties daudz vērtīgu un senu lietu bez antikvariāta uzcenojuma. Kaut daudzi vietējie par tādu nav pat dzirdējuši, brīvdienās darbojas tirdziņš Fērfaksa un Klintona ielas stūrī. Ieeja ir par maksu, taču tas ir tā vērts, jo tur var atrast vecas grāmatas, plates, dizaina priekšmetus, traukus un apģērbu, savus izstrādājumus piedāvā amatnieki. Turpat pāri ielai ir ļoti omulīga un cenas ziņā pievilcīga naktsmītne – Banana Bungalow, kas turklāt parūpējas par viesu vakara izklaidēm, ar bezmaksas autobusu, kura jokdaris šoferis izpelnās pasažieru komplimentus, ka viņam sen jāstrādā kādā komēdiju šovā, aizvedot uz mūzikas klubu Viper Room, kurā tovakar spēlē četras grupas. Par šo klubu daudz dzirdēts kaut vai tāpēc vien, ka to savulaik atvēra kinozvaigzne un kādreizējais mūziķis Džonijs Deps.
Viper Room izrādās pārsteidzoši mazs – klubā ir tikai viena zāle, un tā pati nav lielāka par viena otra Rīgas kluba koncertu telpu. Skatuvei priekšā ir aizkars, tāpēc grupu uzstāšanās starplaikos mūziķi tur var netraucēti saslēgt savus instrumentus, sakārt aksesuārus, iestiprināties ar ko nu kurš un parādīties apmeklētājiem tikai tad, kad priekškars veras. Turklāt vai visi sanākušie patiešām klausās mūziku un uzreiz pēc koncerta to savā starpā apspriež, izsakot komentārus arī mūziķiem. Kaut ko tādu Rīgā esmu novērojis savulaik tikai klubā Saksofons.
Nakts ātrvilciens
Slāpju veldzēšanai šajā klubā ir visplašākais dzērienu klāsts, taču vienu alus pudelīti, kas pieveicama ar diviem krietniem malkiem, par septiņiem dolāriem es nespēju uztvert nopietni, jo tā ir vairāku lietotu, bet labu vinila plašu cena. Turpat uz stūra taču ir veikaliņš, kurā cauru nakti līdzās visur atrodamajam Latvijā ražotajam degvīnam Stolichnaya nopērkams arī kulta dzēriens, internetā plaši aprakstītais lētais stiprinātais vīns Night Train Express, par kuru savulaik dziedāja no šīs pašas pilsētas nākusī slavenā grupa Guns N’ Roses, – tas bija gana stiprs un lēts, lai grupa to varētu daudz lietot savas karjeras pirmajos gados, kad līdz miljonāru statusam vēl bija tālu. Žurnāls Guitar World šo dziesmu pat ierindojis 8. vietā visu laiku labāko dzeršanas dziesmu topā. Ja šāds tops tiktu sastādīts Latvijā, visās pirmajās desmit vietās noteikti būtu letiņu dziesmas.
Kad papīra maisiņš ar piecus dolārus vērto pudeli jau rokā, paeju pa šķērsieliņu mazliet nostāk no dzīvās Saulrieta bulvāra satiksmes, un darīts. 17,5% alkohola, garša kā jau lētajam vīnam, toties var atgriezties vaiperrūmā pašpārliecinātā, Sleša cienīgā gaitā un sarunas par mūziku var turpināt, nepalaižot garām iespēju padižoties jaunajiem draugiem, ka esi bijis ne vien klubos, bet arī Getija centrā baudīt mūžīgās mākslas vērtības. Jo daudzi, kas dzīvo Losandželosā, tur nemaz neesot bijuši – līdzīgi kā liepājnieki savā pilsētā pie jūras. Esot taču jāstrādā, un, ja šī centra apmeklējums nekādā ziņā nav saistīts ar ikdienas nodarbošanos, tas cilvēku acīs paliek vienīgi tūristu objekts.
Uz Sanfrancisko līci
Atrodoties Kalifornijā, būtu grēks neaizbraukt uz ziemeļu pusi līdz Sanfrancisko un kaut vai pa gabalu uzlūkot salu, uz kuras bijis slavenais Alkatrazas cietums, kas tagad ir populāra apskates vieta. Ja jāsteidzas, var braukt pa šoseju un vērot amerikāņu pārticību un saimnieciskumu – gar ceļa malām slejas mandarīnu un ābeļu dārzi, vīnogulāju lauki un iekārtas, kas pumpē no zemes laukā naftu, kalnos un ielejās ganās govis, šur tur pa kādam zirgu pulkam liek domāt, ka arī kovboju tradīcijas šeit nav mirušas. Pa ceļam vērts iegriezties kādā no burgeru tīkla In-N-Out ēstuvēm. Amerikas pazinēji tās ieteica kā labākās, un, apmeklējuši tās vairākkārt, ne mirkli nejutāmies piemānīti, taču makdonaldam gan metām līkumu, atturoties no iespējas salīdzināt tur un Rīgā esošos gardumus.
Braucot gar okeāna klinšainajiem krastiem, ik pēc brīža gribas apstāties, lai būtu iespēja pavērot ne vien ainavas, bet arī, piemēram, kāda restorāna pavāru, kurš izvelk no okeāna tīklu ar svaigiem krabjiem, parāda tos klientam un tūliņ dodas gatavot, vai neskaitāmos sērfotājus, kuri ķer lielo vilni un, kad ir kārtīgi uz tā ieskrējušies, lec no dēļa nost, lai kopā ar vilni netiktu sašķaidīti pret klinti.
Vecais labais trolejbuss
Sanfrancisko, salīdzinot ar Losandželosu, ir ne vien eiropeiskāka pilsēta, bet pat atgādina Austrumeiropu, jo pa tās samērā šaurajām ielām braukā trolejbusi, kas līdz šim šķita sastopami vairs tikai Baltijā, Krievijā un Polijā. Par kulta braucamajiem šajā pilsētā gan cenšas padarīt tramvajus – daudzi ir vismaz gadus piecdesmit veci, un katram dots kādas pasaules pilsētas vārds. Rīgas, tāpat arī Daugavpils vai Liepājas tramvaju sastapt gan neizdevās. Toties vesels piedzīvojums ir ķīniešu kvartāls ar neskaitāmiem ķīniešu un amerikāņu suvenīru veikaliņiem, bronzas skulptūrām un ēstuvēm, kurās par lētu naudu var nobaudīt ar citviet pasaulē ķīniešu kastīšu ieskrietuvēs nopērkamajiem nesalīdzināmi garšīgākus ēdienus, kuru nosaukumi ēdienkartē gan lasāmi tikai viņu pašu hieroglifu valodā.
Atšķirībā no Losandželosas, kur vai katrs pretimnācējs pats sev šķiet ļoti svarīgs un veiksmīgs, jo lasījis gudras grāmatas, kas māca ieaudzināt sevī augstu pašnovērtējumu, lai taptu novērtēts, Sanfrancisko ielās sastopami cilvēki, kuri, šķiet, vēl nav atjēgušies no 60. un 70. gadu bezrūpīgā hipiju laika. Pēc apģērba un frizūrām to vairs nepateiksi, taču šo pusmūža cilvēku sapņainie, tālē vērstie skatieni nepārprotami norāda uz viņu piederību kultūrai, kas pēdējā desmitgadē atkal piedzīvojusi renesansi. Šie cilvēki skaļi neklaigā, taču viņi zina, ka miers un mīlestība ir mūžīgi jēdzieni, pie kuriem laiku pa laikam cilvēkiem ir jāatgriežas.