Iedzīvotāji ir tā noilgojušies pēc iespējas beidzot atkal aci pret aci, bez moderno tehnoloģiju pastarpinātājiem aplūkot visu, kas muzejā ir redzams, ka sistēma ir uzkārusies. Gluži kā tad, kad sākas Dziesmu svētku biļešu pārdošana.
Ar koncertiem un izrādēm ir vēl trakāk. Atšķirībā no muzeja, kurā ir daudz plašu telpu un relaksēti brīvs skatīšanās režīms, koncertus un izrādes baudām visi kopā, atrodoties vienā zālē vai – vasaras sezonā – brīvdabas platformā. Turklāt šie notikumi sākas precīzi konkrētā laikā, pēc trešā zvana, ko nokavēt nedrīkst. Ko darīt, ja pieejamība ir tikpat limitēta – ne vairāk par divdesmit pieciem? Un pat ja tuvākajos mēnešos tiktu pieļauts simts – kas būs Dzintaru koncertzālē ar 2000 klausītāju vietām? Liepājas Lielajā dzintarā un Latvijas Nacionālajā operā ar gandrīz tūkstoš sēdvietām? Piekritīsiet, tā nav aršana.
Skatuves mākslas iedvesmojošā enerģija, mākslinieku personības šarms, telpas dabiskās akustikas burvība un klātbūtnes sajūta nav aizstājama ar digitālajiem kultūras plūdiem, lai cik iespaidīgi tie būtu. Jau tiek iemēģināti koncerti auto stāvlaukumos ar klausītājiem personiskajās automašīnās. Šādu koncertu gatavo arī Cēsu Mākslas festivāls pilsētas centrālajā laukumā. Festivāls sola īpašu piedzīvojumu: koris lejā, Žagarkalnā, savukārt publika gaisā slīdošajos slēpotāju pacēlājos. Radoši! Taču vai šādi būs iespējams pilnvērtīgi izbaudīt nopietnu simfonisko programmu un niansētu kora skanējumu?
Ar ironiju vai bez, bet prātā nāk gadiem piekoptā biļešu iegādes prakse uz publikas ārkārtīgi pieprasīto Vīnes filharmoniķu Jaungada koncertu Vīnes Mūzikas biedrības namā. Tie, kuri vēlas to izbaudīt klātienē, jau gadu iepriekš reģistrējas loterijai. Laimētāji iegūst tiesības iegādāties divas vai četras biļetes uz vienu no trim programmas ziņā identiskajiem Jaungada koncertiem. Varbūt arī mums ir jārīko loterija? Varbūt tas, ka pie biļetēm tiks tikai daži no gribētājiem, cels koncertu vērtību, kurinās klausīties gribēšanu?
Tomēr nav grūti paredzēt, ka draudzīgajām biļešu cenām pienāks gals. Pretējā gadījumā mūziķiem nāktos pašiem piemaksāt par uzstāšanos. Arī rīkotājiem nav jēgas uz sava rēķina organizēt koncertus tikai tādēļ, lai tie vispār notiktu, ja vien izdevumus nekompensēs ar īpaši izveidotu kultūrpolitisko atbalstu. Nojaušams, ka piespiedu pauze turpināsies dies zin cik ilgi. Redzot, cik blīvi kopā drūzmējas uz vēlāku laiku pārceltie koncerti, šķiet, ka piedāvājums būs lielāks par pieprasījumu. Reālā pirktspēja kopā ar eksistenciāli biedējošo Covid-19 loteriju, ko mēdz salīdzināt ar krievu ruleti, var bez žēlastības pielikt punktu jelkādām ilgām pēc mūzikas un mākslas.