Muzikālie darbi, protams, ja kāds tos vēlas klausīties, mēdz pārdzīvot savus radītājus. Šeit der salīdzinājums, ko mūsdienu mūziķi parasti lieto, sakot, ka dziesmas ir kā viņu bērni, kas dzīvo savu dzīvi neatkarīgi no tā, kur atrodas un kā jūtas to autori. To teicis gan Boriss Grebenščikovs, gan Imants Daksis, kuri joprojām ir pie labas veselības un koncertē, bet tiem, kam ir bijusi privilēģija šīs dziesmas dzirdēt autoru sniegumā, grūti vai pat negribas iedomāties, kā tās dziedātu kāds cits. Pēdējo simt gadu laikā ir arī ieraksti, lai turpinātu klausīties tikai pirmavotos, bet agrāk tādu nebija un mūzika dzīvoja tikai tad, ja skanēja koncertos, un tie nav atcelti arī mūsdienās.
Roka vēsturē ir zināmi gadījumi, kad mūziķu grupas nomaina solistus un veiksmīgi turpina uzstāties. AC/DC 1980. gadā zaudēja dziedātāju Bonu Skotu, Alice In Chains 2002. gadā – Leinu Steiliju, bet abas grupas joprojām koncertē. Fredija Merkurija aizstāšana arī ir notikusi pat lielās koncertturnejās, bet visiem tāpat ir skaidrs, ka bez viņa Queen nevar. Latvijas mērogā tā ir ar Līviem – solistu Aivara Brīzes un Jāņa Groduma vairs nav, bet nevienam nav drosmes pateikt, ka nav vairs Līvu. Aizgāja Gvido Linga, un grupa Linga koncertē ar citas grupas Exit solistu Jāni Frišfeldu.
Pašlaik koncertdarbību ar Ralfu Eilandu ir sākusi grupa The Hobos, jo tās līderis Rolands Ūdris pēc smagā negadījuma vairs nevar uzstāties. Ralfs ir dziedājis gan Boba Mārlija programmu, gan Raimonda Paula hitus un tieši pēdējos mēnešos nonācis uzmanības centrā kā Ukrainas atbalsta aktivitāšu iniciators un rīkotājs. Tātad no biznesa viedokļa ir īstais pļaujas laiks. Simtiem īkšķīšu un sirsniņu pie paziņojumiem par šādu savienību liecina, ka atbalstītāju tai gana daudz. Ja daļa ienākumu no koncertiem tiks novirzīti Ūdrīša un viņa ģimenes atbalstam, šis būs vēl viens pozitīvs punkts šai savienībai, bet vai tai ir nākotne?
Ralfs, protams, nav Ūdris, bet viņš jau ir pierādījis spēju izklaidēt publiku, izpildot citu autoru dziesmas, un arī man nākas atzīt, ka viņam tas sanāk, lai kā negribētos samierināties ar šādu savu viedokli. Nākamajā dienā pēc mūziķu kopīgās uzstāšanās pārbūvētajā koncertdārzā Pūt, vējiņi! Liepājā atklāti pateicu gan The Hobos dalībniekiem Egonam Kronbergam un Mārtiņam Burkevicam, gan pašam Ralfam un klātesošajam rokenrola karalistes izveidotājam Luijam Fonteinam, ka cīnos ar šo problēmu sevī – grūti samierināties ar faktu, ka Ralfa Eilanda uzstāšanās ar The Hobos man patiešām patika. Tās sajūtas ir gandrīz fiziski sāpīgas, kad cīnās nevēlēšanās pieņemt kāda tev labi pazīstama cilvēka dziesmas cita izpildījumā, bet tās ir pārāk personiskas.
Taisnība Kronbergam ar Burkevicu, ka tās taču ir arī viņu dziesmas un nevienam nav tiesību tām aizliegt skanēt. Ja kāds tās grib klausīties, tām jāskan, jo patiesība ir izskanējusi jau šīs slejas sākumā – labiem muzikālajiem darbiem piemīt spēja pārdzīvot savus radītājus. Vai tās skanēs tik ilgi, cik gadsimtiem sena klasika un tautasdziesmas, tas jau ir ilgtermiņa jautājums, uz kuru atbildes nesagaidīs neviens no mums.