Manas straumētavas mapītē ar nosaukumu Nesen pievienotie seriāli vēl nav iebirušas filmas Emīlija. Latvijas preses karaliene pēdējās divas sērijas, tomēr iekšējā balss jau ir komentējusi: "Skatīties var!" Tas ir kompliments, jo straumētavā mapīšu daudz, seriālu kaudzēm un lielāko daļu skatīties nevar. Esmu pārliecināts, ka līdzīgi man uzvedas lielākā daļa skatītāju – notēmē ar TV pulti uz bildīti, kas iepatikusies (ar laiku mēs iemanāmies uzminēt, kāds kino aiz kuras slēpjas!), ar īkšķi nospiež podziņu un gaida, līdz beigsies sākuma titri. Tad seriālam ir dotas dažas minūtes, lai izvērtētu, vai to skatīties "var" vai "nevar".
Tiesa, Emīlijas gadījumā spēlē arī nacionālais sentiments – latviešu aktieriem, valodai, pazīstamām vietām uz ekrāna es dodu vairāk laika. Tomēr šis pārbagātās izvēles fons nepazūd bez pēdām – seriālu pasaule ir tik standartizēta, ka ikkatram žanram un sižetam jau iepriekš sagādāts kāds plauktiņš. Emīlijas gadījumā tas laikam būtu laikmeta drāma uz pusēm ar biogrāfisku filmu. Uzreiz prātā nāk nesen redzētās līdzinieces – vācu Modes karaliene. Enne Burda divās sērijās un Pāri Atlantijai par Norvēģijas kroņprincesi. Ko tur liegties, esmu laikmeta drāmu fans. Emīliju atšķir nacionālās īpatnības – diezgan reti gadās redzēt seriālus, kuru galvenie varoņi ir nevis jauni ļaudis, bet pusmūža gados (ar izņēmumiem – Puaro un mis Mārpla, piemēram, lai neminētu slaveno Hiacinti). To var saprast, jo seriāls ir reizē vidējās paaudzes iemīļotākās aktrises Gunas Zariņas benefice.
Otra nacionālā īpatnība ir starpkaru perioda idealizācija, kurā latviešu kultūra turpina plunčāties kā siltā vannā. Piemēru tik, ka ne uzskaitīt! Emīlijas jaunievedums ir tas, ka stingri nodalīti partiju laiki no ulmaņlaikiem. Trešā nacionālā īpatnība atklājas, ja mēģinām saprast, ar ko tad īsti mūs interesē Benjamiņa. Kino vienmēr kapitulē, kad uz ekrāna mēģina parādīt darbu – īpaši jau tik vienmuļu kā rakstīšana, rediģēšana, žurnāla izdošana. Atpūta ir tikai iegansts. Arī kārtīga romantiskā līnija Emīlijai nav dota, tāpēc īstā atbilde – ar to, ka Benjamiņa bija sasodīti bagāta un ņēma nelabu galu. Bagātība, pateicoties mākslas departamenta pūlēm, seriālā ir parādīta jo krāšņi, pat ņemot vērā, ka inteliģentie laikabiedri Benjamiņas gaumi neslavēja. Bet tam, ka labi nebeigsies, faktiski pakārtots viss stāsts. Pareģis Finks (Artūrs Skrastiņš, kurš izskatās pēc Ivara Stonina, kurš tēlo Finku) parādās pat vairākkārt. Bet bēdīgā gala gaidīšana ir iekodēta jebkurā stāstā, kurā latviešu cilvēks dzīvotu ilgāk par piecdesmit gadiem. Karš, otrs karš, padomju laiki vai trimda, pēcatmodas vilšanās un nu vēl Covid – jebkurš laikmeta drāmas un biogrāfijas hibrīds būtu jāslēdz uz bēdīgas nots!
Mēģinu iztēloties – kura latvieša dzīvesstāsts varētu beigties ar Frenka Sinatras dziesmu Mans ceļš? Ja nu varbūt eksprezidenta Andra Bērziņa stāsts… Bet šī ideja man vēl jāpārdomā.