Pirms pusgada Latvijas tēlnieki, cīnoties pret nodokļu paaugstināšanu, rīkoja simbolisku akciju – aizklāja savus jau gatavos darbus – pieminekļus un skulptūras pilsētvidē – ar plēvi. Nodokļu paaugstināšana tagad ir klāt, bet akcija lika paskatīties uz mākslas objektiem no pavisam negaidīta skatpunkta – viens otrs, plēvē ietīts, izskatījās pat labāk nekā atsegts! Rīgas parkos ir daudz dažādu skulpturālu veidojumu, kurus garāmgājēji izvēlas neievērot, – tik neglīti tie ir! Arī manas acis vienmēr labprāt pakavējas, piemēram, pie Viktorijas Pelšes Leopardiem Viesturdārzā, kas tur spēlējas kopš 1967. gada, bet novēršas no turpat netālu izstādītajām alumīnija pīlēm.
Padomju laikā latviešu tēlniecība lepojās ar savu moderno stilu, atvasinātu vēl no pirmskara kubisma, – lai atceramies kaut vai lielisko tēlnieci Leu Davidovu-Medeni, kura publiskajā telpā diemžēl pārstāvēta nepiedodami maz. Modernā skulptūra par savu niknāko ienaidnieku uzskatīja naturālismu, visas tās detalizētās bistes un figūras, ko tik dāsni sponsorēja sociālistiskais reālisms. Latviešu tēlnieki pamanījās pat šo bezcerīgo žanru modernizēt – to labi varēja redzēt, salīdzinot naturālo Kirova bisti Kirova parkā (tagad – Vērmanes dārzā) un komunāru krūšutēlus turpat netālu, Esplanādē. Tomēr modernisms nāca un pagāja, paraujot līdzi gan Kirovu, gan komunārus un šo to vēl piedevām. Vietā būtu vajadzējis stāties laikmetīgajai skulptūrai, lai ko tas nozīmētu, tomēr jau kopš neatkarības atjaunošanas vietā un nevietā atkal kā no zemes aug vecās "labās" reālisma formas.
Jo tuvāk mūsdienām, jo grūtāk nākas nosaukt skulptūru pilsētvidē, ko es labprātāk redzētu, neapklātu ar melnu plēvi, – izņēmums varētu būt Gļeba Panteļejeva Melnais slieksnis pie VDK ēkas. Spriežot pēc viedokļu apmaiņām sociālajos tīklos, tieksme izrotāt laukumus ar figūrām cilvēka augumā no galvaspilsētas ir pārsviedusies arī uz mazākām pilsētām un vietām, kur neesmu bijis un diezin vai aizbraukšu. Parādījies pat tāds starpžanrs, ko nav saprotams, kā vērtēt, – kā skulptūru, tūristu atrakciju vai vides objektu, kuram tēlnieks minēts tikai izpildītāja lomā. Tam raksturīgs pseidomemoriāls raksturs un reakcionāra forma. Grūti pateikt, kāpēc tā notiek, – vai nu vietvaru pārliecības dēļ, ka publiskajā telpā nekas nevar būt labāks par bronzas cilvēku, vai vispārējas nozares stagnācijas dēļ. Arī pārskatot nerealizētu pieminekļu metu konkursus, maz ir bijis priekšlikumu, par kuriem tiešām žēl, ka tie nav ieraudzījuši dienasgaismu.
Uzvirmojot diskusijām, kam vēl Rīgā vajadzētu pieminekļus, ne mazāk svarīgi būtu apsvērt – kur, kādus un vai tiešām. Protams, arī ievērojami mūsdienu tēlnieki, piemēram, Entonijs Gormlijs, Žaume Plensa un Urss Fišers lieto reālistiskas formas, tomēr pārliecinošā ideju ietvarā, kura latviešu tēlniecībai bieži pietrūkst.