Kamēr vien akmens

Neizskaitļojamākās un brīnišķīgākās muzikālās kompozīcijas, kas skan kāda cilvēka galvā, varētu viņu atstāt egoistiski privileģētā stāvoklī, ļaujot tās baudīt tikai pašam. Mums pārējiem ir laimējies, ka daļa no šādiem skaņu burvjiem kļūst par komponistiem. Latviešiem tāds ir Imants Kalniņš – ne velti savulaik viņš daudz mūzikas rakstījis multfilmām, jo arī to veidotāji var uzzīmēt kustīgu sazin ko, bet aktierim sašķīst tūkstoš gabalos, saaugt kopā un turpināt savus labos vai ļaunos darbus neiemācīsi. Iespējams, piesargājoties no avangardiskā vai eksperimentālā žanra, padomju laikos Kalniņš ilgi bijis līdz galam neatzīts atšķirībā no Raimonda Paula, kurš ik gadu izdeva plates un sagatavoja koncertprogrammas. Paklausieties, kā skan sintezators, ar kura taustiņiem rotaļājas Imanta Kalniņa pirksti grupas Turaidas Roze ierakstos, – tā nudien spēj tikai viņš. Liekas, mazliet tā kā šķībi, bet patiesībā tā pat nav nekāda rotaļāšanās – komponists vienmēr precīzi zinājis, kā jāskan arī ģitārai, basam, bungām, balsīm, visam kopā...

Vēl viens apliecinājums, ka Imants Kalniņš ir mūsu burvis, izskanēja pagājušajā svētdienā Piena svētkos, kuros Jānis Šipkēvics kopā ar paša piemeklētu savas – par Kalniņu daudz jaunākas – paaudzes mūziķu komandu bija sagatavojis svaigus sen zināmu komponista dziesmu aranžējumus. Kalniņš ir bijis visvairāk interpretētais mūsdienu latviešu komponists, pašam lielākoties piedaloties tikai ar muzikālā materiāla sarakstīšanu. Visu grupu un atsevišķu ierakstu projektu uzskaitījums varētu aizņemt visu šo sleju. Par pamatu Šipsi veidotajai programmai tika ņemtas dziesmas no sadarbības perioda ar Ainaru Mielavu, kas sākās ar albumu Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet.

Koncerts, kuru arvien augošajam pūlim gaidot skanēja Kalniņa mūzika no filmas Pūt, vējiņi!, patiešām kļuva par netverami burvīgu un neaizmirstamu, pat kosmisku muzikālu piedzīvojumu gan tiem, kuri dzirdēja sen zināmas dziesmas jaunās mūsdienīgās versijās, gan tiem, kuri sastapa tās pirmoreiz, ja kaut kas tāds vispār ir iespējams, dzīvojot Latvijā. Kalniņu saprast līdz galam, kā jau minēju sākumā, droši vien nespēj neviens, un šis bija vēl viens apliecinājums tam. Kaut skanēja atsevišķas dziesmas no dažādiem periodiem, nevis kāds akadēmisks lielformāta skaņdarbs, kopējā komponentu kompozīcija klausītāju ierāva pasaulē, kurā viņš ar baudu paviesotos kādā no savas dzīves skaistākajiem sapņiem. No aizmirstām nevainīgās bērnības multeņu sajūtām, klausoties Evijas Vēberes balsī, līdz kaut kā raganiska klātbūtnes tirpām, kad uz skatuves parādījās un dziedāja Loreta Medne. Par muzikālā orgasma konvulsijām ar savu dziedājumu parūpējās režisors Vladislavs Nastavševs, bet te nu uzskaitījumu pietiks, jo vieta beigusies. Būtu grēks to liegt baudīt vēl kādreiz.