Attiecības ar lietām kļūst arvien sarežģītākas. Sēžu un domāju, vai tā ir tikai mana vai laikmeta problēma – arvien uzstājīgāk izskan balsis, ka zeme sasilst un vismazāk tai nāk par labu jaunu un jaunu lietu ražošana. Vai arī tikai sakritība, ka netālu viena no otras ir skatāmas divas izstādes, kas atgādina, ka pasaulē visādu krāmu tāpat jau ir par daudz. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja 30 gadu jubilejas izstādi varētu uzskatīt par pašironisku – līdzās, piemēram, vitrāžai, kuras vieta muzejā neliekas apšaubāma, ir ne mazums izstrādājumu, kuru nozīmi var tikai minēt. Tie nav ne trauki, ne priekšmeti, ne arī lietas, kas padara dzīvi skaistāku vai jēdzīgāku. Muzejs nepaskaidro, kādēļ tie ir uzskatāmi par vērtīgiem, toties garos rakstos stāsta, kā šie veidojumi muzejā nonākuši. Daudzi nekad neesot izstādīti, un brīžiem jāsaka – labi, ka tā!
Zinu, ka izklausos vecmodīgs, bet, jo darināšanas gads ir tuvāk mūsdienām, jo grūtāk ir atrast pamatojumu, kādēļ attiecīgais eksponāts būtu mūžīgas glabāšanas vērts. Mulsinoši, ka nejēdzīgajām lietām uz etiķetes biežāk rakstīts "pirkums" nekā "dāvinājums". Tautastērps, kas aplīmēts kādreiz populāru zīmolu birkām, un kleita no plastmasas maisiņiem liek neērtības sajūtā novērsties. Taktika kritizēt patērētājsabiedrību, izgatavojot lietas, ko nemaz nevar patērēt, ir izgāzusies. Mode noveco mērkaķa ātrumā.
Turpat Vecrīgā Rīgas mākslas telpā ir skatāms vesels lēvenis priekšmetu no senākiem laikiem – tur savas pastāvēšanas desmitgadi svin Rīgas Jūgendstila muzejs. Ekspozīcija gan sabaida – kādā mākslinieciskā un zinātniskās izpētes līmenī Rīgas lepnums tiek izrādīts ciemiņiem, galvenokārt ārzemju tūristiem? Lietas, protams, ir foršas (pats esmu no tiem, kam patīk iegriezties antikvariātos tāpat vien), bet, ja uz eksponāta etiķetes rakstīts tikai "Trauks. Eiropa, 20. gadsimta sākums", rodas šaubas, vai tas akurāt liekams muzejā.
Tomēr izstādes galvenā iezīme ir, ka tajā nekas ne ar ko nesader. Smalkas grāmatas ar Ikea plauktiem, interjeri ar butaforiskām sienām nejauki zilā krāsā, zem kurām nav samierinošā parketa. Milzīgas foto reprodukcijas ar sīciņiem oriģināliem, sablīvētas glezniņas ar tukšumu, ko aizņem vien biroja krēsli. Kičīgās baltās klavieres, kas nez kādēļ papildina visas izstādes Rīgas mākslas telpā, arī ir savā vietā. Piedevām – pseidovēsturiski metāla kalumi un mākslīgo puķu kalni, kas rada iespaidu drīzāk par 90. gadu restorānu "šiku" nekā aizpagājušā gadsimta beigām.
Protams, jūgendstils bija buržuāzijas gaume un varbūt ne tā labākā, bet kādēļ to radoši papildināt vēl šodien? Rezultātā viss izstādē izskatās pompozs, vienādi lēts un nošņurcis, gluži kā kāda kultūras nama foajē. Lietu bijusī godība ir pagājusi. Bieži dzird runājam, ka Rīgā ir par maz telpu mākslas izstādēm. Pašlaik gan izskatās, ka pat par daudz – nez ar ko mēs tās aizpildītu, ja vieta atrodas kam tādam?
Aizsajūsmasaizrāvāselpa