Kamēr pasaule aizturētu elpu sekoja līdzi ASV karaspēka kaunpilnajai un asiņainajai evakuācijai no Afganistānas, dievzemītē bija citas aktualitātes. Kamēr ASV prezidents haosu Kabulā mēģināja iztēlot par ārpolitikas panākumu, Lielbritānijas un Eiropas valstu līderi bezpalīdzīgi atzinās, ka neko par gaidāmo katastrofu nav nojautuši un neko nevar ietekmēt, NATO ģenerālsekretārs preses konferencē nervozi lauzīja rokas, Latvijas mediji tiražēja aizsardzības ministra paziņojumu, ka viņš... šķiras no sievas.
Var jau sevi mierināt, ka Afganistāna no mums ir tik tālu un tik atšķirīga, ka nekas no tur notikušā uz mums neattiecas. Tomēr tā īsti nevar būt taisnība – Latvijai kā NATO dalībvalstij vismaz teorētiski jābūt gan balsstiesībām, gan atbildībai par pasaulē notiekošo. Dalība militārajās misijās Irākā un Afganistānā ir kalpojusi kā arguments ik reizi, kad palielināts finansējums armijas uzturēšanai no valsts budžeta. Nodokļu maksātāji būtu pelnījuši godīgu atskaiti, kādi tad ir šie gadiem ilgušo misiju rezultāti. Tomēr domāt par Afganistānas krīzi un Latviju ir saistoši arī citā veidā – mūsu demokrātija, kurai nupat atzīmējām trīsdesmitgadi, ir tikai par trešdaļu vecāka nekā tā, kura nupat pārstāja eksistēt Afganistānā. Šķiet, arī tur bija darīts daudz, lai demokrātiskā iekārta noturētos pret reliģisko fundamentālistu spiedienu, – izveidotas pārvaldes struktūras, mehānismi, sarūpētas izglītības iespējas tautai un pilsoniskās sabiedrības balsti dažādu NVO izskatā. Tiesa, lielākoties par starptautiskās palīdzības līdzekļiem.
Demokrātijai ir viegli pieslieties, ja par to var saņemt dažādus labumus. Atcerēsimies, ka viens no mūsu pašu atmodas dzinuļiem bija "dzīvot kā Rietumos", pat ja liberālā kapitālisma idejas nebija tuvas. Ne velti personas, kas pratušas labi dzīvot pie visām varām, tagad godinām pat vairāk nekā padomju laika "sirdsapziņas cietumniekus". Ticēt demokrātijai, izjust to kā pārliecību ir grūti – tas prasa atteikšanos no bezierunu lojalitātes savam klanam, cilts vecākajiem, politiskajai kliķei. Ja Rietumu vērtības tiek izmantotas tikai kā lozungi, lai īstenotu kādas vārdā nenosauktas intereses, vesela valsts var nonākt pie iekārtas un institūcijām, kas derīgas tikai miera laikos un par svešu naudu – piemēram, gadiem trenētas armijas, kas vienā mirklī noliek ieročus, vai robežas, kas tiek sekmīgi apsargāta tikai tikmēr, kamēr neviens to nemēģina pārkāpt.
Tomēr piesliešanās taktikai ir sava cena, arī to mēs redzējām Afganistānā – nav noslēpjams, ka daļu sabiedroto amerikāņi vienkārši nodeva, atstājot likteņa varā. Gadījumā, ja sabiedrībā uzvar reliģiska vai jebkāda cita autoritārisma idejas, tā nav nekāda saudzīgā. ASV pilsoņu evakuācija no Kabulas izrādījās atkarīga no kādreizējo ienaidnieku talibu labvēlības tikpat lielā mērā kā Latvijas miniatūrā "bēgļu krīze" – no autoritārā Baltkrievijas prezidenta iegribām. Kaut ko no tā visa vajadzētu mācīties, bet vai izdosies?