Un – ka LTV galvenais mērķis ir tikai "skriešanās sacensība" niknā konkurencē ar komerctelevīzijām neatkarīgi no tai apkārt veiklāk vai klamzīgāk uzbūvētās medija filozofijas un argumentiem, tādiem kā nesen izskanējušais, uz plūstošām smiltīm balstītais LTV vadības sauklis: "Televīzijas prioritāte ir nacionālā kultūra". Tā vien šķiet, ka uzņemtais virziens uz skatītāju skaita palielināšanu par katru cenu, izdabājot patērētāju vairākumam, nevis kalpojot kvalitatīvas sabiedrības daudzveidībai un attīstībai, ir galīgi aplams. Turklāt tam "garu" uzmet komerctelevīziju pārstāvji un eksperti, draudot, ka citādi "nišu" aizņems kāds cits.
Pagaidiet, kādu nišu? Nav dzirdēts, ka komerctelevīzijas rautin rautos sistemātiski un nopietni izglītot skatītājus kultūrā vai zinātnē, piedāvāt teātru izrāžu vai koncertu tiešraides vai ierakstus, šo jomu personību portretējumus vai padziļinātas diskusijas par aktualitātēm dažādās kultūras jomās. Tad kādēļ sabiedriskajai televīzijai būtu tik ļoti jāiespringst seriālu un šovu virzienā, kas ir tipisks komercmediju produkts?
Izrādās, pat par šovasar gaidāmajiem Dziesmu un deju svētkiem skatītājus nav iespējams ieinteresēt citādi kā tikai izklaidējoša šova formā? Nu labi: sirsnīgi, samērā atraktīvi, ar stilīgiem, jaunībā starojošiem vadītājiem – ekrāna sejām, kurās varbūt ieskatīsies arī kāds, kuru līdz šim neuzrunāja paši Dziesmu svētki. Bet neiegrimsim produkta kvalitāšu un mārketinga apcerē: ne par to ir stāsts, bet gan par to, ka šovā kārtējo reizi tiek izmantoti un eksponēti vieni un tie paši ļaudis, kuri dažādu iemeslu dēļ šobrīd ir uz popularitātes viļņa. Taču īstie Dziesmu un deju svētku tradīcijas uzturētāji paliek ēnā. Manuprāt, daudz lielāks izaicinājums un žurnālistu profesionālisma apliecinājums būtu atrast un interesanti parādīt sabiedrībai īstos Dziesmu un deju svētku varoņus: no virsdiriģenta vai vīra, kurš Dziesmu svētku tautas mūzikas koncertā spēlēs paša izgatavoto rata liru, līdz lauku kora diriģentam, dziedātājam, tautas deju dejotājam, misiņa svētku tauru pūtējam.
Simtprocentīgi piekrītu režisoram Alvim Hermanim, kurš Sestdienas intervijā aicināja, ka "vajag iegrožot komponistus, ziņģu maniakus, dziedāšanas šovu entuziastus, to raidījumu vietā vajag izglītot cilvēkus – tas valsts televīzijai jādara". Un vai tad ne? Šajā kontekstā nāk prātā viedās kinozinātnieces Valentīnas Freimanes savulaik izteiktā televīzijas institūcijai neglaimojošā doma, ka televīzijā mazizglītoti cilvēki strādā priekš vēl mazāk izglītotiem cilvēkiem. Gribētos, lai tā būtu tikai ironija, nevis skaudrā dzīves realitāte.
Man ir ļoti nepatīkami lasīt Alvja Hermaņa intervijai agresīvi uzbrūkošos, norājošos komentāru rakstus. Jā, režisors savos izteikumos mēdz būt ass provokators. Taču atkal – stāsts nav par to. Vai tad nav tiesa, ka tas, kas gandrīz notika ar 100 g kultūras – LTV vadības vēlme raidījumu aizbīdīt pusnaktī, dziļā kaktā, patiešām ir "riktīgs pavērsiena punkts un signāls politiķiem, ka turpmāk viņi, piesaucot reitingus, var radikāli apcirpt latviešu kultūru vispār"? Kādam tas bija jāpasaka skaidri un gaiši, bez laipošanas. Tikai ar sabiedrības – tiesa, ne svētā vairākuma – aktīvu iejaukšanos izdevies panākt kompromisu – to, ka 100 g kultūras raida plkst. 20, tomēr LTV7 kanālā.