Ap baltu lapu tu vari mest rezervētus un distancētus lokus kā ap sniega klajumu, kurā vēl neviens nav ieminis pēdas, nav nolaidies ne putns, ne zvērs nav aulekšojis pāri. Solis, ko spersi, būs manāms un iezīmēs virzienu – vismaz līdz brīdim, kad temperatūru karos atkal uzvarēs atkusnis. Šī doma tevi uz brīdi apstādina – patiesībā tu baidies šo soli spert. Tāpēc aizlavies kaut kur "pa maliņu, pa maliņu" kā Mildiņa pa nomītajām trepēm. Tā ir drošāk un arī sniegs nesabirs zābakos – tā tu aizej pa savas dzīves perifēriju. Reti kurš domā, ka balta lapa ir bezgalīgu iespēju placdarms: ja nekas tevi neierobežotu – ne mūžīgais laika trūkums, ne mūžīgi nepietiekamās finanses –, savukārt zināšanu un iemaņu ierobežojumus varētu kompensēt, – kāda būtu tava brīvā griba, ko iesākt šajā baltajā lapā?
Varbūt ar to arī sasaucas prezidenta Jaungada uzruna... Pat ja kādu manu krievvalodīgo paziņu visvairāk šajā runā (tā ir laba ziņa, ka krievvalodīgie šīs uzrunas skatījās) ieinteresēja rēbuss, kuri ir trīs ierastie latviešu ēdieni, un nelīdzēja pat skaidrojums, ka tā bijusi tikai runas figūra. Rasols? Siļķe kažokā? Vinegrets? – viņa minēja. Kā ticamākā izcelsme šiem trim ēdieniem tomēr ir Krievijas virtuve... Ak, maigā virtuves vara!... Krievijas graudi joņo pa mūsu sliežu ceļiem, un siļķes tērpjas kažokos uz mūsu galdiem un nemetīs mētelīšus uz otru pusi, jo ir pārāk smeķīgas.
Ēdiens un garšas izjūta ir daļa no kultūras identitātes, pat ja piemājas veikalā, kas nosaukts par godu svētajai, kura ir arī militāristu patronese, vairs nepērkat ikonisko šokolādi ar zilacaino Aļonku, kas, lakatiņu uz otru pusi neapmetusi, droši vien uz svētkiem priecējusi arī tos bērnus, kuri pret savu gribu no Ukrainas piespiedu kārtā pārvietoti uz Krieviju.
Tomēr uzruna izgaismoja to, ka, pat ja katru gadu mūsu apņemšanās arvien ir tās pašas – varbūt tā nav vis slikta statistika, bet gan labi apgūta viela –, mēs visi taču zinām, kā ir pareizi, ko mums vajadzētu darīt, kā rīkoties, kā dzīvot, un to arī katru gad’ no jauna vēlamies. Vietā prezidenta novēlējums, lai tiekam izvirzīt arī mērķi, ne tikai cerēt un vēlēties. Mērķis un virzība uz to vai – tieši pretēji – bailes virzīties uz to, ieminot pēdas vēl neviena neskartā sniega klajumā, paģēr arī to, ka eventuāli mērķis tiks vai netiks sasniegts. Vai šis būs gads, kad izvirzīsim sev mērķi pildīt savas apņemšanās un tad, ja nu kas, – kost paši sev pirkstos? Un izbaudīt garšu, savas personīgās rīcības kultūras garšu.
Mana dzīve nav audiogrāmata, kas pasīvi skan fonā, mana dzīve ir ja ne balta, tomēr lapa, kurā katru dienu vajadzīgi mani labojumi, uzlabojumi un paraksts, ar ko es pasūtu mūziku, nevis kāds cits. "Būt pašiem savas dzīves noteicējiem ir ļoti liela laime," norādīja prezidents, bet "mums katram ir uzticēta [arī] šīs dienas Latvija".