Nespēju iedomāties situāciju, ka pēc Spēlmaņu nakts nomināciju paziņošanas visi paustu gandarījumu un atbalstu. Tomēr, skatoties uz žūrijas locekļu Edītes Tišheizeres, Ievas Rodiņas, Jāņa Siliņa, Andras Rutkēvičas un Eduarda Liniņa piedāvāto sarakstu un domās velkot līdzi ar pirkstu, kā balsotu pats, ja būtu žūrijā, lielākoties varu māt ar galvu.
Sezona ir bijusi ļoti mērena. Tajā ir bijis daudz izrāžu, kurām bija potenciāls, kas netika īstenots. Daudzreiz varēja lietot apzīmējumu "pieklājīgi", "normāli", retāk – "spilgti", "aizraujoši", pavisam reti – "satriecoši", "novatoriski". Par to, ka īsti labi nav, signalizēja arī īpaši jau pavasarī īstenotās mārketinga kampaņas, izmantojot Mātes dienu, Muzeju nakti un ko tik visu vēl ne, laižot biļetes pat par trim eiro, mudinot pirkt divas par vienas cenu, līmējot uz durvīm uzrakstus, ka biļetes vēl var dabūt. Un šo to arī klusi atceļot. Nespējot atzīties, ka paši vainīgi, sāka runāt par iedzīvotāju lielajiem tēriņiem Dziesmu svētku dēļ. Retāk gan bija dzirdams arguments, ka kritiķi jau paši nezina, ko grib, jo publika nāk un balso ar maciņiem.
Tomēr, skatoties gala sarakstu, nav sajūtas, ka sezona būtu vājāka par iepriekšējo. Nominējamā labumā atzīti gan oriģināldramaturģijas darbi, gan klasika. Atsevišķi nodalītas izrādes bērniem un jauniešiem – tas ir diezgan loģiski un rada gandarījumu, ka šādu izrāžu ir pietiekami daudz. Rets un ļoti priecīgs gadījums, ka pie nominācijas par aktierdarbu, lai arī otrajā plānā, ticis Leļļu teātra aktieris Aleksandrs Jonovs, jo māksliniekiem, kas darbina lelles, šādas izdevības gadās reti. Ir aktieri, kuri sarakstā parādās regulāri, ir tādi, kuru vārdi ir redzami retāk, bet arī šajā ziņā nav nekā pārāk negaidīta vai kontroversiāla. Ir kupls jauno aktieru bariņš, un ir pavisam mazs dramaturgu pulciņš. Kopumā, kā dzied kādā ātro kredītu reklāmā, "un tā mēs normāli dzīvojam".
Šī ir bijusi arī pārmaiņu sezona ar direktora maiņu divos teātros (Nacionālajā teātrī un Rīgas Krievu teātrī), ir bijušas viļņošanās par atlaistiem aktieriem (JRT un Valmieras teātrī). Tomēr kopumā teātru dzīve ir nostādīta uz lietišķām producēšanas sliedēm. Veco dziesmu par ražošanu nesākšu – par to ir runāts gadiem, un nekas īpašs nav mainījies, lai gan daži aktieri ir atzinuši, ka ir kļuvis mazliet mierīgāk. Un galu galā – atņem aktierim lomas it kā humānisma vārdā, vai tad viņš tev teiks lielu paldies?
Pamazām teātri iezīmē nākamās sezonas plānus, īpaši tie, kas tirgo abonementus. Nevar iepriekš ieplānot veiksmi un panākumus, tikai cerības un labas apņemšanās. No šāda skatpunkta nomināciju saraksts kaut kādā ziņā pat nomierina. Salīdzinot ar šā gada mierīgi ikdienišķo ainavu, nākamajā atskaites periodā izcelties būs viegli un patīkami – protams, ar kaut ko svaigu, interesantu un novatorisku.
Nevaru nepateikt