Ja man kāds teiktu, nekad mūžā neticētu, ka šajās monotonajās darbībās var slēpties kaut kas tik valdzinošs. Reizē azartisks un nomierinošs. "Katru dienu viens un tas pats," ar lepnumu, taču nolemtības pilnā balsī saka reklāmā olimpisko spēļu translācijas starplaikos. It kā man būtu uz to jāskatās tikai aiz cieņas pret to, ka sportisti tik daudz laika veltījuši kaut kam vienveidīgam un garlaicīgam. Rīkojušies pilnīgi pretēji mūsdienās aktuālajam sauklim: "Hei, hei, dzīvo katru dienu kā pēdējo!"
Vēl pavisam nesen es negaidīti aizrāvos ar spēli Tetris. Iepriekš ar pārākumu noraudzījos uz tiem, kas sevi nodarbina ar kaut ko tik bezjēdzīgu, bet tad pati iekritu. Kā apbalvojumu par katru paveikto nelielo darbu es piešķīru sev dažu minūšu Tetra pauzi. Domāju, kā izkopt savu tehniku, bēdājos, ja "nokritu zemākā līmenī", ballītē diskutēju ar draugu par labākajiem Tetra paņēmieniem. Apvainojos, ja viņš teica, ka spēlēju labi, taču man nav sava stila. Viss bija aizgājis tik tālu, ka pat naktī pirms iemigšanas savā priekšā redzēju lidojošus Tetra klucīšus. Diemžēl ikdienas darbā, ko būtu grūti nosaukt par monotonu, pievērsties kaut kam ar tādu degsmi un regularitāti man ir izdevies tikai epizodiski.
Negribētos visu novelt uz mūžīgo prokrastinācijas vilinājumu, lai gan arī tas tur, protams, ir atrodams. Cik nav dzirdēts par režisoriem, kuri atliek izrādes iestudēšanu, jo trešo reizi jāpārmazgā grīda, vai rakstniekiem, kuri pēdējā brīdī pirms grāmatas nodošanas nolemj lēnām pārskaitīt centus krājkasītē uz galda. Vēl kāds veido robotus no cigarešu paciņām vai ada garāko šalli pasaulē. Negribētos apgalvot, ka sportistiem nav raksturīga prokrastinācija. Nīderlandes vingrotājs, piemēram, tika izslēgts no olimpiskajām spēlēm par alkohola lietošanu pilsētas bāros. Tomēr vienveidīgām darbībām, kuras ved pie konkrēta un turklāt no citu subjektīvā vērtējuma tieši neatkarīga mērķa, piemīt īpatnējs šarms. Sevišķi apstākļos, kad regulāri savā vai citu uzdevumā esi nodarbināts ar to, kā radīt kaut ko pārsteidzošu, ģeniālu un ideālā gadījumā, lai tas visiem arī "norauj jumtu". Tad ieslēdz televīzijā olimpiskās spēles un ar apbrīnu skaties, kā braši uz priekšu lido veseris, un redzi aiz tā visas tās desmittūkstoš un vairāk stundas, kas šajā vienā metienā ieguldītas. Tas ir gandrīz kā attiecībās. Visi tie daudzie desmiti gadu, ko dažam izdevies nodzīvot ar vienu un to pašu cilvēku, izraisa apbrīnu par spīti visam.