Es biju pamanījis tikai, ka abi (vai abas) ir šaurās aprindās populāri dragkvīni (vai dragkvīnas), līdz ar to paliku neziņā, vai virsrakstā gramatiskās dzimtes ir minētas pareizi. Savukārt par dragkvīnu attiecību modeļiem es zinu tik vien kā no lieliskā Raiena Mērfija seriāla Pose un nojaušu, ka būt satriektām viņām pieder pie lietas. Tomēr atzīmēšu, ka žurnālistikā arvien vairāk parādās žanri un tēmas, kas nebija pazīstamas presei pirms sociālo tīklu ēras.
Mēs sen jaunībā bijām pieraduši pie ziņām par supermodelēm, bet tad parādījās "ētera personības". Nu arī viņu stundiņa ir situsi. Neesmu pārliecināts, vai influenceri vēl ir aktuāli. Tagad, ja vēlaties uzzināt, kas pasaulē notiek, jūs sastapsieties ar būtnēm, kuras labākajā gadījumā ir "digitālā satura veidotāji", bet visos pārējos gadījumos – tā virtuālie iemītnieki. Mēs varam uzzināt, kā viņi komentē cits citu un ko domā par lietām, no kurām nekā nejēdz. Bieži tās pat nav pierakstījuši viņi paši, bet gan žurnālisti, kuri darina tekstus, izmantojot balss atšifrēšanas programmas. Tomēr tas vēl ir tikai sākums: dažādas personas ar sajūsmu vai šausmām (parasti atkarībā no vecuma) mums stāsta, ka drīz žurnālisti palikšot pavisam bez darba, jo visu, ko vajag, sacerēšot mākslīgais intelekts.
Tad nu, pirms vilciens aizgājis, es vēl ielēkšu pēdējā vagonā, arī izsakot viedokli par to, no kā nekā nejēdzu, proti, par mākslīgā intelekta spējām uz neatgriešanos mainīt informatīvo vidi, kurā dzīvojam. Un tūliņ pat paskaidrošu, ka mani tas sevišķi neuztrauc. Jo mieru man palīdz saglabāt ikdienas saskare ar mākslu, proti, unikālām lietām, kuru autorība un materiālā eksistence ir svarīga.
Protams, mākslīgais intelekts var būt arī mākslas tēma – atcerēsimies pirmo tam veltīto mākslas darbu, Ginta Gabrāna 2020. gadā tapušo Fināla lielo atklāšanu, bet svarīgs tas ir tieši tāpēc, ka Gabrāns un ka pirmais. Neviens atkārtojums, plaģiāts, kopija vai reprodukcija nevar ieņemt tā vietu latviešu mākslas vēsturē. Jo ar kopijām un atdarinājumiem mākslai ir senas attiecības – oriģināls vienmēr ir iekārojamāks, prestižāks un gluži vienkārši dārgāks. Kādi tik nav bijuši mēģinājumi – sākot ar mācekļu kopētiem meistariem un beidzot ar reljefām drukām un NTF fenomenu, kas varbūt vēl kaut kur apgrozās, bet ne mākslas pamatstraumē. Ja man kāds stāsta, ka MI var saražot ļoti daudz mākslas (mūzikas, tekstu), es atbildu ar pretjautājumu – vai tad ir trūkums? Nē, vienkāršu bilžu pasaulē ir daudz par daudz, pastāv neiedomājama konkurence!
Kādu gleznu jūs vēlaties – da Vinči vai Rotko? Ne jau à la vienu vai otru. Ja "nepavelkat" (bet pavilkt var tikai arābu šeihi), pērciet Gabrānu! Bet ne jau mākslīgā intelekta radītu atdarinājumu.