Šaubu iecere – veltīt stāstus man tuviem dzejniekiem un rakstniekiem – izskatās šaubīgi. Kāpēc gan viņiem kaut kas būtu jāvelta? Kas gan Regīnai Ezerai no stāsta par krucifiksu ceļmalā, Fjodoram Mihailovičam no putniņa, uz kura galvas kūst sniegpārslas, vai Arsēnijam Tarkovskim no kāda tur spogulīša? Apaļš nekas. Un tomēr, tomēr. Viņi visi ir manējie. Jūs es ilgākā laikā esmu pieņēmis un "paņēmis" (piedodiet, draugi, bez prasīšanas). Nenoformulēta un tā arī līdz galam nesaprasta šī sajūta, ka ir kādi "savējie", man bijusi klātesoša pasen. Vai tad citādi es, piemēram, būtu slājis uz Māras dīķi "svētceļojumā pie Ojāra" – kā es šos gājienus dēvēju, kad rakstīju Koka nama ļaudis, Gaiļa kalnu un Māru? Daudz jautāju un prasīju, uz pelēkā soliņa iepretim viņa dzeltenīgajam koka namam un līkajām ābelēm sēdēdams. Un viņš taču atbildēja. Jā, Ojārs man nudien palīdzēja, palīdz – savas jaunākās, piektās grāmatas Šaubas ievadā raksta Osvalds Zebris. Stāstu krājumā – 10 sarunas ar klasiķiem, kas rakstniekam palīdz joprojām.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena trešdienas, 18. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!