Zilsniedzīte uz Osvalda Zebra jaunās grāmatas melnā vāka pavasaros krāšņi zied Lielajos kapos Rīgā, kur apglabāts šīs grāmatas, romāna Dzīvs!, galvenais varonis Fricis Brīvzemnieks (īstajā vārdā Fricis Treilands, 1846–1907), vēsturē palicis kā latviešu folkloras vākšanas kustības aizsācējs un uzturētājs. Taču viņa atdzīvinātājs romānā apgalvo, ka Brīvzemnieks aizkustinājis daudz lielākus procesus, un ar prozas instrumentiem pēta, kā tas varēja notikt un vai Brīvzemnieks to bija gribējis. Ar bijušo kolēģi Dienā sarunas gaitā neizbēgami nonākam arī līdz jautājumam, vai nākotnes cilvēki lasīs biezas un drukātas grāmatas, un Osvalds izrādās piesardzīgs optimists: "Ir tāda interesanta tendence, vēl ļoti agrīna, ka grāmatu lasīšana vienā brīdī varētu kļūt ļoti stilīga, tāda kā kontrkultūra: melnas drēbes, vienā rokā cigarete, otrā grāmata. Ceru, ka lasīšana tā izdzīvos." 2017. gadā par 1905. gadam veltītu romānu Gaiļu kalna ēnā Zebris saņēma Eiropas Savienības Literatūras balvu, nupat viņš ir uzrakstījis arī bērnu grāmatu par savu mīļāko vietu Klapkalnciemu, kur dzīvo kalna klapētājs, un ļaujas ideju konkurencei, domādams par nākamo darbu.
Teici, ka šodien šī tev ir jau trešā intervija, pēc radio un televīzijas. Vai spēj vienu un to pašu stāstu izstāstīt katrreiz citādi?
Dažkārt bibliotēkas aicina rakstniekus uz tikšanos ar lasītājiem. Ja tu braukā uz vairākām bibliotēkām, tad ir muļķīga sajūta, liekas: nevar taču to pašu runāt, bet nekā cita jau nav, ko teikt par to grāmatu.
Šis jautājums arī noteikti būs no tiem, uz kuriem jau vairākas reizes esi atbildējis, bet tomēr jautāšu: ja reiz tu jau skolas laikā šo to rakstīji, kāpēc literatūrā ienāci tik vēlu, tikai 32 gadu vecumā?
Tāpēc, ka man bija neveselīga pietāte un bijība pret rakstniekiem un literatūru, tas likās pilnīgs burvju kalns, tāls un nesasniedzams. Kad saņēmos drosmi un aizgāju uz Rakstnieku savienības Literāro akadēmiju, redzēju, ka tur ir vēl citi man līdzīgi censoņi. Mana vadītāja toreiz bija Laima Muktupāvela (tagad Laima Kota – red.), viņa mani ļoti iedrošināja, Ieva Kolmane, kas tolaik vadīja žurnālu Karogs, nopublicēja manus pirmos stāstiņus, tad sapratu, ka nekas dramatisks nenotiek, ja mēģina tam burvju kalnam tuvoties. Tātad līdz tam man vienkārši bija pietrūcis drosmes. 2010. gadā iznāca mans pirmais stāstu krājums Brīvība tīklos, tas dabūja debijas balvu, tad jau pārliecība turpināt radās. Starp citu, Dienas grāmata to krājumu negribēja publicēt, par zaļu esot, bet Jāņa Rozes apgāds paņēma.
Sākumā man bija milzīgas ambīcijas, no šodienas pieredzes skatpunkta diezgan amizantas, ka savus tekstus es varu uzrakstīt tādā valodā, ka nav īpaši jādomā par sižetu – valoda visu paveiks pati, tas būs kaut kas satricinošs un nedzirdēts. Bet tā ir gandrīz visiem jaunajiem autoriem. Dažus gadus esmu vadījis meistardarbnīcas Literārajā akadēmijā un varu teikt, ka es pilnīgi ne ar ko neatšķiros no lielākā vairuma – viens ir pārliecināts par savu valodu, citam liekas, ka viņš uzrakstīs tādu stāstu, ka visi būs uz pakaļas… Tā tam laikam ir jābūt, citādi jau nevar iesākt.
Vai tu tagad rakstot savu valodu apvaldi, piebremzē, lai tā nemēģina visu izdarīt viena?
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 25. aprīļa - 8. maija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!