Ironiski, ļoti zobgalīgi, politnekorekti un tieši – tā varētu raksturot Stīvena Klārka debijas romānu, kuru viņš sākotnēji izdeva par saviem līdzekļiem vien 200 eksemplāru lielā tirāžā ar nodomu pārdot grāmatas eksemplārus internetā vai dāvināt draugiem, radiem un paziņām. Taču drīz vien grāmata ieguva pasaules bestsellera slavu un tika tulkota aptuveni divdesmit valodās.
Uzskata, ka ar šo darbu Stīvens Klārks ir ienesis jaunas vēsmas ceļojumu aprakstu žanrā. Autora trāpīgie novērojumi, dažkārt ļoti dzēlīgie apraksti, divu izsenis konfliktējošu nāciju – angļu un franču – pretnostatījums padara šo darbu par izklaidējošu un arī izzinošu lasāmvielu, kas varētu aizraut gan frankofilus, gan frankofobus (interesanti, ka vispirms grāmata kļuva par bestselleru tieši Francijā). Viņu mēdz dēvēt par anti Pīteru Meilu, jo pretstatā Pītera Meila idilliskajam Provansas aprakstam romānā Gads Provansā (Apgāds Zvaigzne ABC, 2012) Stīvens Klārks piedāvā nesaudzīgi atklātu un ļoti reālistisku Parīzes un parīziešu portretējumu.
Ellīgs gads Parīzē ir pikantiem notikumiem un kutelīgām situācijām bagāts stāsts par 27 gadus vecā brita Pola Vesta gada laikā piedzīvoto romantiskajā Parīzē. Jaunais brits te ieradies, lai strādātu kādā vietējā uzņēmumā pie angļu tējnīcu atvēršanas projekta, iepazītu franču kultūru, baudītu lieliskos ēdienus un, protams, aplūkotu francūziešu lielisko apakšveļu. Taču izrādās, ka dzīvi baudīt izslāpušajam un ambiciozajam britam integrēties Parīzes sabiedrībā nav tik vienkārši – franči ēd tonnām siera, kas tik sasodīti slikti ož, aizrautīgi un masveidīgi skūpsta cits citu uz vaigiem, streikošana ir kā tautas tradīcija, bet – pats briesmīgākais – Parīzes ielas ir "mīnētas", tāpēc uzmanīgi jāskatās, kur likt kāju.... Ne mazums problēmu Polam sagādā arī jaunie kolēģi, kuri runā, šķiet, ungāru, nevis angļu valodā, turklāt nav sevišķi kompetenti. Taču Pols ir optimists un nākotnē vienmēr raugās ar gaišu skatu. Tāpēc arī loģisks ir grāmatas fināls – britu racionālisma un loģiskā prāta triumfs pār franču nekaunību.
Grāmatu no angļu valodas tulkojusi Ingrīda Krūmiņa