Labākais darbs Krievijas muzikālo teātru sezonā. Šādi laikraksts Muzikaļnoje obozreņije titulējis latviešu diriģenta Aināra Rubiķa un pazīstamā Krievijas režisora Timofeja Kuļabina veidoto Riharda Vāgnera operas Tanheizers iestudējumu, kas pirmizrādi Novosibirskā piedzīvoja pagājušā gada 20. decembrī. "Pirmizrāde ļauj runāt par kvalitatīvi jaunu Valsts akadēmiskā operas un baleta teātra trupas līmeni, par neparastu izrāvienu muzikālajā interpretācijā un jauna vārda atklāšanu operas režijā," tā laikraksts pamatojis savu gada izvēli.
Režisors Timofejs Kuļabins, kuru tieši Ainārs Rubiķis izraudzījies par Tanheizera iestudētāju, ir pamatīgi transformējis sižetu, taču spējis saglabāt Vāgnera drāmas būtību, padarot to pieejamu un saprotamu publikai. Stāsts par grēcinieku Tanheizeru ar varenu reliģiozu zemtekstu pārvērsts stāstā par ģeniālu režisoru, kurš uzņem filmu Veneras kalns par līdz šim it kā nezināmo grēcīgo Jēzus Kristus dzīvi jaunībā. "Šī ir izrāde par mākslinieka radošajām robežām, par viņa atbildību un kārdinājumiem, par kritiķiem un amatbrāļiem. Galu galā – par grēku un tā izpirkšanu par dzīvības cenu. Neparastā iestudējuma spēku pastiprina diriģenta pārdomātā, smalkā, emocionāli un psiholoģiski spēcīgā muzikālā interpretācija," uzsver Muzikaļnoje obozreņije, kas jau iepriekš bija apbalvojusi Aināru Rubiķi kā 2013. gada cilvēku.
Savukārt laikrakstā Kommersant pieredzējušais kritiķu tandēms – Romāns Dolžanskis un Dmitrijs Renanskis – latviešu diriģenta darba rezultātu vērtē kā sensacionālu, skaidri un gaiši pavēstot, ka Tanheizera pirmizrāde beidzot atkal ierindojusi Novosibirskas operu Krievijas muzikālo teātru līderu vidū: "Nevainojamais, ideāli izstrādātais Rubiķa orķestra skanējums ar žilbinošajiem metāla pūšamajiem (bez neviena "ķikša" visā trīsarpus stundu ilgajā izrādē) un jūtīgajiem stīgu instrumentiem skan tik jēgpilni, kā pēdējos gados nav skanējis neviens no abu galvaspilsētu opernamu orķestriem." Ainārs Rubiķis slavēts arī par gudru solistu izvēli, kas pārsteidz ar negaidītiem atklājumiem, spožām debijām. "Rubiķim izdevies krievu dzirdei ļoti nepierasts Vāgners – tāls no varenā, uzvaroši paviršā "firmas" skanējuma. Tas uzrunā ar negaidītu lirismu un maigu plastiskumu, lokanību cilvēciskā mērogā bez pretenzijām uz megalomāniju un mesiānismu. Rubiķa traktējuma īpašā iezīme ir kulturoloģiskā pilnskanība: tiek interpretēts nevis tikai atsevišķs skaņdarbs, bet autora pasaule kopumā, "viss Vāgners"," diriģenta darbu slavē Kommersant.
Patlaban Ainārs Rubiķis atrodas Latvijā, kur dzimtajā Operā tikko nodiriģējis divas Kristapa Pētersona operas – lekcijas Mihails un Mihails spēlē šahu izrādes. "Tikai sākumā šķita, ka Novosibirska ir kaut kur tālu. Savu organismu un ķermeni jau esmupieradinājis pie tā, ka ceļā uz Rīgu un atpakaļ vai nu kaut ko izdaru, vai vienkārši guļu. Ir laika zonu starpība, un, nedod dievs, ja tajā dienā ir izrāde vai mēģinājums, – tad četras stundas, ko varu pagulēt no lidmašīnas ieskriešanās līdz nolaišanās brīdim, ir sevišķi vērtīgas," viņš nosaka sev tik raksturīgajā atklātajā vienkāršībā.
Novosibirskā viņa rokās ir deviņas izrādes: operas Karmena, Bohēma, Traviata, Jevgeņijs Oņegins, Kņazs Igors, dejiskā kantāte Svadebka, baleti Pulčinella, Svētpavasaris, kā arī vērienīgais Leonarda Bernsteina Mesas iestudējums, par kuru Ainārs Rubiķis apbalvots ar Krievijas teātra balvu Zelta maska. Tas ir vēsturisks Bernsteina Mesas pirmiestudējums Krievijā un vienlaikus – diriģenta Aināra Rubiķa un režisores Rēzijas Kalniņas radošā tandēma sākums.
Pēc trim sezonām Novosibirskas operā var teikt, ka cīņu esi uzvarējis?
Cīņa nav bijusi nekad. Vienmēr ir bijušas sarunas. Sākumā mans galvenais uzdevums bija atvērt, atraisīt orķestra mūziķus. Tagad ir izvirzīti citi mērķi. Ne tikai orķestrim, bet arī solistiem un baletam. Man vienmēr svarīgāks ir nevis rezultāts, bet process. Lai cilvēks – ne tikai mūziķis! – vienmēr atrastos attīstībā. Lai viņam vienmēr būtu vēlme izzināt un atklāt ko jaunu. Pirms izrādēm Rīgā man bija koncerts ar Samaras filharmonijas orķestri. Mēģinājumā, diriģējot samērā vienkāršo Sezāra Franka simfoniju, pirmās desmit minūtes domāju, ka tūlīt pat ir jāiet uz viesnīcu, jāsakrāmē čemodāns, jānopērk biļete un jāuzraksta aģentei ziņa, ka esmu aizlaidies un negribu šeit atgriezties. Mani pirmoreiz tā šokēja cilvēku nolemtība un attīstības nesaskatīšana sevī. Neticība sev. Satrieca, ka cilvēki vispār nav ieinteresēti savā profesijā. Samaras filharmonijā strādā kā pie konveijera. Nāk desmitos uz darbu gluži kā štancēt mašīnas. Darbs savā sliktākajā nozīmē – kā smags pienākums – viņus novedis tik tālu, ka viņiem vairs nav prieka atrasties uz skatuves.
Varbūt pārstrādājušies?
Nē. Jebkura kolektīva vadītājam jāvairo cilvēkos ticība sev. Pārliecība, ka viņi var darīt, spēlēt labāk. Tieši tas mani tomēr atturēja doties prom, kad likās – te nekas nesanāk, pat kopā neko nevar nospēlēt, un dzīvesprieka nav nekāda. Nu ko lai es te daru? Pirmās trīs dienas bija depresīvas, līdz cilvēki sev noticēja, ka viņi var labāk, ka viņi var baudīt procesu. Orķestra direktore pēc koncerta atzinās, ka pirmoreiz redzējusi, ka mūziķi uz skatuves smaida!
Mūziķi Novosibirskā smaida biežāk?
Novosibirskā mūziķi mani saprot. Taču jebkurš mūziķis var saprast jebkuru diriģentu. Ar to nepietiek. Kolektīva vadītājam ir jābūt iekšēji skaidrai domai, vīzijai, idejai, kā tu liec viņiem attīstīties. Ja pats vienmēr atrodies attīstībā, tavs uzdevums ir neatstāt pārējos aiz borta, ņemt viņus līdzi. Nedrīkstu domāt: viņi ir tik zemā līmenī, šie man par prastu, nestrādāšu. Kaut vai simtkārt atpalikuši, bet ir jāiet un jāvelk, cik ilgs ir tev iedotais laiks to darīt.
Lai dotu impulsu attīstībai, ir nācies darīt kaut ko pārsteidzošu, varbūt pat šķietami neloģisku?
Novosibirskā apmēram gadu pats nebiju strādājis ar Jevgeņiju Oņeginu, izrāde bija gājusi cauri trim diriģentiem. No rīta ielidoju, un uzreiz vakarā bija izrāde, bet nākamajā rītā – Verdi korektūra pirms došanās viesizrādēs uz Vladivostoku. Atnācu nevis ar Verdi, bet ar Čaikovska partitūru un teicu: "Tagad spēlēsim Jevgeņiju Oņeginu." Visiem bija šoks, jo izrāde taču nospēlēta un nākamā būs nezin kad. Skaidri un gaiši pateicu: tā nedrīkst izķēzīt izrādi. Koncertmeistars, aizstāvot mūziķus, iebilda: jūs taču nezināt, cik mums bijis diriģentu un versiju. Pirmkārt, ir pilnīgi vienalga, cik bijis versiju, – ir jāseko diriģenta rokai. Otrkārt, jūs esat ļoti augstā līmenī, zināt, kāda ir jūsu latiņa, un pašiem ir jāsaprot, ka zem tās nedrīkstat nolaisties. Tas ir elementārs pašcieņas jautājums. Novosibirskas operteātris šobrīd ir novērtēts ļoti augstu, bet vienā mirklī visu var zaudēt.
Pašcieņa ir pabarota, ja reiz kritiķi atzīst, ka orķestris Novosibirskā skan tik izcili, kā neskan pat Maskavas Lielajā teātrī un Sanktpēterburgas Marijas teātrī?
Tas nav tikai mans nopelns. Pianists, vijolnieks vai čellists var iznākt viens pats uz skatuves un nospēlēt koncertu. Taču kas notiks, ja diriģents iznāks viens pats uz skatuves? Viņš neizdarīs neko! Būs vienkārši klusums. Varbūt tādas mazas vēja šalkas no lielākiem roku vēzieniem tukšajā gaisā. Orķestra skanējums ir mūziķu nopelns. Tas, kā viņi ir spējuši mainīt savu attieksmi un pārkāpt ļoti daudz kam sevī. Samarā sākās mēģinājuma pauze, un es vienkārši tiku pārtraukts. Novosibirskā tā vairs nenotiek.
Orķestru arodbiedrības visur rūpējas par mūziķu atpūtu. Spilgts paraugdemonstrējums bija Berlīnes Vācu simfoniskā orķestra vieskoncerta publiskais ģenerālmēģinājums Rīgā 2008. gadā, kad maestro Ingo Mecmahers palika pusžestā Bēthovena 3. simfonijas vidū.
Varu izstāstīt pamācošu gadījumu. Slavens diriģēšanas metrs strādā ar A klases orķestri Vācijā. Pulkstenis rāda 14.00, pieceļas inspektors un saka: mēs jūs ļoti cienām, taču mums diemžēl ir jābeidz. Maestro gan lūdz iedot vēl tikai dažas minūtes, tomēr mēģinājums beidzas. Nākamajā rītā diriģents orķestrim paziņo, ka vēlas sākt ar to, ko vakar gribējis pabeigt. Slavēdams orķestri, viņš ieminas, ka gribējis atcelt mēģinājumu, bet "ja jau jūs esat šeit – nu tad strādāsim!".
Pret brīvdienu neviens neprotestē!
Protams, ne. Taču pēc tam bija diezgan liels protests pret inspektoru. Orķestra inspektoram ir jābūt ļoti uzmanīgam un gudram. Nekad – ne mēģinājumā, ne koncertā uz skatuves – nedrīkst pazaudēt cilvēcību. To nevar prasīt tikai no līdera. Tā minūte iepriekšējā vakarā būtu septiņdesmit cilvēku apbalvojusi ar brīvdienu. Šāds triks man gandrīz izdevās Insbrukā, kur orķestris saprata, ko es mēģinu pateikt inspektoram. Es jau sāku teikt priekšā, bet viņš vienalga nesaprata, par ko es runāju.
Novosibirskā gan cilvēki drīz vien saprata, ka galu galā mēs visi darām kopīgu darbu. Pagājušā gada maijā koncerta ģenerālmēģinājumā man pie pults nebija pulksteņa. Kad beidzām, izrādījās, ka ir jau pusvienpadsmit vakarā, bet bija jābeidz deviņos. Biju pārsteigts un priecīgs, ka neviens nekur nebija aizgājis. Lūk, tā ir cilvēcība.
Novosibirskā ir jūtamas Krievijas ārpolitikas un pret to vērsto sankciju sekas?
Es lietas redzu citādi nekā daudzi politiķi Latvijā. Meli ir gan vienā, gan otrā pusē, jo informatīvais karš notiek. Ja nebūtu šīs informācijas, mums visiem būtu daudz mierīgāk. Īpaši mums, parastajiem cilvēkiem, jo mēs izjūtam grūtības vairāk nekā tie, kas lemj. Ir ārkārtīgi skumji, ka ziņās ir viena – Krievijas – puse vai otra – NATO – puse, bet patiesību mēs nekad neuzzināsim. Propaganda, stāsti ir kardināli pretēji. Tāpēc es ļoti maz iedziļinos politiskajās ziņās. Cilvēki runā, apspriež. Ļoti daudzi maina savus politiskos uzskatus. Es nevaru pateikt, vai viņi tos maina pareizā virzienā. Patiesība ir kaut kur pa vidu.
Tas, ko izjūtu, ir rubļa devalvācija. Algas vērtība krietni krīt, bet cenas veikalos kāpj nevis pa nedēļām, bet pa dienām, un kultūra diemžēl ir viena no pirmajām, pie kā ķeras, lai ietaupītu.
Impēriskā domāšana sabiedrībā pastiprinās vai plok?
Sibīrija ir reģions, kurš baro Maskavu, un Sibīrija ir no tā nogurusi. Es runāju par ļoti lielu reģionu. Pirms gada, kad Eiropā cilāja Katalonijas, Venēcijas un Skotijas atdalīšanās idejas, tika savākti daži desmiti parakstu par Sibīrijas atdalīšanos no lielās impērijas. Savukārt šobrīd – jau četri tūkstoši. Sibīrija nav biezi apdzīvota. Redzu, ka vairāki mani draugi, kuri no Novosibirskas ir pārcēlušies dzīvot un strādāt uz Maskavu, feisbukā tagad dalās ar citām lapām. Sastopot Andreju Ustinovu, kurš mēneša izdevumā Muzikaļnoje obozreņije atzinis mūsu Tanheizeru par gada uzvedumu, vaicāju: "Tu stāvi ļoti tuvu Kremlim, tev katru mēnesi ir intervijas ar Vladimiru Putinu par kultūru, vai vari pateikt, kā ir?!" Viņš izstāstīja, ka iepriekšējos gados saņēmis apsveikumus no paša prezidenta, tagad – no viņa kancelejas. Viņš teica, ka arvien vairāk vēlas attālināties, jo "tā ir spēle, kuru es nemāku spēlēt un kuras noteikumus es nesaprotu".
Tanheizera režisors Timofejs Kuļabins, kurš veido iestudējumus arī Maskavā, vēl novembrī stāstīja: mums tagad liekas, ka ir slikti, bet cilvēki Maskavā runā, ka būs vēl sliktāk. Nevienam nav skaidrības, kas notiks nākamajā dienā, ar kādu absurdu mēs atkal celsimies. Tu paskaties, cik daudz cilvēku mūk no Krievijas! Aizbraucis uz Mocarta nedēļu/Mozartwoche Zalcburgā, pirmais, ko tur dzirdēju, bija krievu valoda. Taču cik spēcīgs ir patriotisms, ka, pametot savu valsti, viņi joprojām cits citu uzmundrina: "Nu, davai, deržisj!" To mums vajadzētu mācīties. Pēdējā laikā man un Rēzijai ir ārkārtīgi sāpīgi skatīties, kas notiek ar mūsu valsti, sabiedrību un zemi. Atgriežoties mājās, mēs sajūtamies miera ostā. Te ir tik labi! Tu to novērtē un tad redzi cilvēkus, kuri šeit dzīvo ikdienā un saka: te ir slikti, nepareizi. Mīļo cilvēk, tu nenovērtē, kāda paradīze tev ir iedota! Mums tiešām ir Dieva dāvāta apsolītā zeme!
Es strādāju ārpusē. Tāds ir tirgus, tāda ir valsts ekonomika. Valdībā ir radies plāns, kā cilvēkus ataicināt atpakaļ, savukārt Anglijā dzīvojoša ģimene televīzijas intervijā atklāj, ka šis plāns ir ļoti aizvainojošs, jo aicina tikai gudros, talantīgos, inteliģentos. Tos mums vajag. Ko lai dara vienkāršie cilvēki?! Iznāk, ka viņi Latvijai nav vajadzīgi? Tieši vienkāršais cilvēks ir tas, kurš māk šo zemi art. Viņš zina, kā sēt rudzus un miežus, kā apstrādāt zemi. Viņš zina, ka palmas šeit neizaudzēsim, ka Latvijas tomāts un zemene ir visgaršīgākie. Arājiņš. Palasiet tautasdziesmas! Cik mums vispār zemes vairs palicis? Cik jau ir izpārdota? Es ārkārtīgi mīlu savu Latviju, savu zemi. Man tā ir paradīze un laime – nonākt šeit, savā mājā, savā zālājā, pie sava pussapuvušā žoga. Taču te atkal ir jautājums par attīstību, par procesu. Vai nu tev rokas nolaižas, vai ne: veči, nebūs tā!
Pērn iegūtās Zelta maskas un Tanheizera jauniestudējuma augstais novērtējums cēlis Novosibirskas operu jaunā statusā?
Droši vien. Tomēr tikai retais mūziķis Samarā zināja, ka es strādāju Novosibirskā… Pagājušajā gadā dabūjām divpadsmit Zelta maskas nomināciju, bet šogad neko. Sāp par Traviatu, Riekstkodi un Novosibirskas komponista Andreja Molčanova mūziklu Kentervilas spoks (pēc Oskara Vailda darba motīviem – I. L.). Katru gadu tiek pasniegtas dažādas balvas mūzikā, dejā, citās mākslās, sportā, tomēr tā ir arī spēle. Kaut ko pabīdām, kaut ko aizstumjam. Un tagad Latvijas izvēli salīdzināsim ar Krievijas mērogu. Pietiek tikai zināt, ka Maskavā vien ir deviņdesmit teātru. Skumjākais, ka neizvirzīja Riekstkodi, jo otras tik bagātas izrādes pasaulē nav. Scenogrāfiju veidoja Ecio Fridžerio, kurš tikko Pekinas operā ar Zubinu Metu iestudējis Aīdu. Viņam ir 85 gadi, taču viņš iet kā lokomotīve ar savu pīpīti pa teātri. Riekstkodī ir klasiska, taču interesanta, ārkārtīgi bagāta scenogrāfija. Ja ir torte, tad ir izzīmēta katra puķīte, kaut arī to neredz pat no pirmās rindas. Viņa dekorācijas ir īstas. Milzīgā egle ir tāda, ka to nevar novākt, bet tikai aizsegt ar prospektu.
Varbūt Zelta maskas komisija ne vienmēr vīžo atbraukt tik tālu.
Žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Renanskis atsūtīja uz teātri vēstuli: būs ārkārtīgi žēl šī gada Zelta maskas afišu redzēt bez Novosibirskas Traviatas un Riekstkoža. Traviata viņam pirmoreiz esot likusi domāt. Tā, ka viņš pat nespējis uzreiz pēc pirmizrādes iekļauties saviesīgajā cēlienā Zelta zālē ar glāzīti un desmaizi. Senāk es biju diezgan rezervēts pret šo Verdi operu. Atklāsme nāca, kad sāku nopietni studēt materiālu – ne tikai partitūru, bet arī literāro materiālu, pirmavotus, patieso stāstu. Gribēju saprast, cik daudz to ir sagrozījis jau pats Aleksandrs Dimā, kura romānā, piemēram, figurē nevis Alfredo, bet Violetas tēvs. Bija interesanti meklēt atbildes – kāpēc tā? Tas bija patīkams izziņas ceļojums kopā ar Rēziju: sākt no Verdi rezultāta un atpakaļgaitā izprast ķēdīti. Mums tā nav numuru opera, izrādei veidojas pilnīgi cits ritms. Ar baritonu vienmēr ir ecēšanās, jo viņš, ķēms, gaida aplausus. Vienreiz pateicu: viss, pietiek, nebremzē! Turi ritmu!
Kopā ar Rēziju Kalniņu jau esat apliecinājušies kā spēcīgs radošs diriģenta un režisores pāris. Kaut kas taps arī Latvijā?
Jau nopietni strādājam pie Rainim un Aspazijai veltītā muzikāli teatralizētā koncerta 6. jūnijā kopā ar LNSO, kori Kamēr…, solistiem Guntu Gelgoti un Daumantu Kalniņu, kā arī ar Skrastiņu ģimeni. Būs arī Jura Karlsona jaundarbs, simfoniskā fantāzija – tā būs atgriešanās pie mūzikas, kuru viņš kādreiz komponējis Dailes teātra izrādei Jāzeps un viņa brāļi. Es uzreiz par šo tēmu ļoti aizdegos. Iespējams, 2016. gada pavasarī veidosim Jevgeņija Oņegina iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā.
Rēzija gatavojas interesantam dzejas un mūzikas ciklam Brīdis pēc vakariņām/DIALOGOS, kas sākās 25. februārī Liepājā un turpināsies Rēzeknē, Cēsīs un Jelgavā. Man ļoti patika ideja, ka tā būs improvizācija. Katru mēnesi Rēzija šajā ciklā būs kopā ar kādu citu mūziķi. Sākumā – ar ģitāristu Kasparu Zemīti, pēc tam marta beigās – ar pianistu un komponistu Kārli Lāci, aprīļa beigās – ar koklētāju Laimu Jansoni. Viņi nezina, kādā intonācijā un ekspresijā Rēzija runās, bet viņa – ko īsti mūziķis spēlēs. Improvizācijas vakars. Rēzijai ir tik daudz enerģijas un spēka, un man ir milzīgs prieks, ka viņa ir atpūtusies no tā virpuļa, kurā bijusi iekšā divdesmit gadu. Viņa tagad ārkārtīgi spēcīgi spēj radoši izpausties. Man ļoti patika, ka vēl Lāčplēša ielā Rēzija vakaros paņēma no plaukta grāmatu un vienkārši lasīja dzeju. Vienalga – Ziedoni, Vācieti, Zālīti.
Biju pārsteigta, ka Tanheizera iestudējumu veidoji kopā ar citu režisoru!
Es Novosibirskā biju izslāpis pēc teātra. Pēc īsta teātra, kāds Latvijā, lai man piedod, diemžēl ir zudis. Diemžēl visbiežāk ir nācies vilties tieši teātrī, kurš man līdz šim bijis vistuvākais. Aizgāju uz Jevgeņija Oņegina pirmizrādi Novosibirskas drāmas teātrī Krasnij fakel. Pēc pirmā cēliena ar asarām acīs, gandrīz vai raudādams zvanīju Rēzijai: zini, teātris ir dzīvs! Šeit, četrarpus tūkstošu kilometru attālumā! Biju ārkārtīgi saviļņots, cik izrāde var būt laba. Izrādījās, ka Timofejs Kuļabins tam bija gatavojies četrus gadus. Acumirklī sapratu, kurš taisīs Tanheizeru. Aizgājis vēlreiz jau kopā ar Rēziju, saņēmos drosmi aiziet iepazīties. Teicu, ka gribu uzaicināt taisīt operā izrādi. Ko? Vāgneru! Viņš vēlējās apdomāties un tikai pēc diviem mēnešiem deva atbildi.
Tanheizers, manuprāt, izdevies ārkārtīgi interesants – un ar latviešu solista tenora Andra Ludviga piedalīšanos. Tanheizera tēlu sadalījām divās daļās: Andris dzied visu Veneras skatu, atveidojot savu varoni kā Jēzu Kristu jaunībā, savukārt tālāk Henrihu Tanheizeru atveido dāņu dramatiskais tenors Stīgs Andersens. Mūsu gadījumā Tanheizers ir kinorežisors, kurš uzņem filmu par sevi. Stīgs Andersens 65 gadu vecumā joprojām ir labā vokālajā formā, aktieriski ir vienkārši nepārspējams.
Dziedoņu bruņinieku sacensību vietā – Vartburgas kinofestivāls? Kas īsti ir Tanheizers?
Mākslinieks, kuru nepieņem. Vientuļnieks, kurš savā ziņā ir persona non grata – kā Larss fon Trīrs un citi. Elizabete izrādē ir nevis Tanheizera iemīļotā sieviete, bet māte, un Volframs ir brālis. Šis ir jauns pavērsiens Tanheizera lasījumā. Stīgam Andersenam, kurš, gatavodamies preses konferencei, mēģināja saskaitīt, cik Tanheizera iestudējumos līdz šim dziedājis, bija līdzi veca dienasgrāmata, un viņš teica, ka nav patiesāka iestudējuma par šo. Timofejam tas ir ļoti raksturīgi. Viņš norauj visu lieko nost. Tā viņš savā teātrī parādīja, kas patiesībā ir Oņegins un kādēļ viņš sabojā Taņas dzīvi un nočakarē Ļenska dzīvi. To pašu režisors izdarīja arī ar Tanheizeru. Henrihā viņš parāda mākslinieka jēgu pasaulē. Pagaidām tas ir viņa, režisora, ierocis: lai skatītāju satracinātu, viņam ir jāiedod pa acīm. Vienkārši jāuzsit zila acs. Timofejs gribēja, lai skandālu, kas ir pašā operā, dziedoņu sacensībās, sajūt arī publika. Viņš ilgi meklēja, kā sašūmēt mūsdienu publiku. Taisīt Tanheizeru friču kostīmos? Tas vairs nestrādā. Izdzīt uz skatuves plikas sievietes? Nestrādā. Ir taču zināms, kas ir Veneras kalns. Izrādes afišā krucifikss ir pienaglots sievietes Veneras kalna daļā – un par to tagad baznīca skaidro attiecības ar Kultūras ministriju. Taču viņi tās skaidro jau gadiem, katrs meklē iemeslu uzturēt konfliktu. To dara daži cilvēki, kuriem ir sakari un kuriem gribas urķēties.
Operas direktors man teica: ja tā vietā būtu Muhameds, būtu klusums. Pat policists, kurš bija atsūtīts uz teātri izmeklēt šo jautājumu, saprata plakāta jēgu. Par spīti visam, Krievijā ar likumu noteikts, ka teātri var sodīt par pārkāpumiem tehniskajā, drošības ievērošanas ziņā, bet netiek apspriesti radošie, interpretācijas jautājumi. Tieši ar šo likuma pantu policists arī devās prom. Pēc Dmitrija Čerņakova Aīdas ar Kalašņikova automātiem Novosibirskas operas teātra vadība nevarējusi atkauties no sašutušo skatītāju vēstulēm un zvaniem, taču tagad neviens neesot ne rakstījis, ne zvanījis uz teātri. Tas ir rādītājs.
Paskatoties izrāžu kalendārā, kļūst skaidrs, ka visu laiku teātrī Novosibirskā vis nesēdi. Ir jauni izaicinājumi?
Tā mašīna tur griežas. Latiņa ir sasniegta, viss ir sakārtots, un līdz ar to es esmu nedaudz brīvāks. Es uzticos teātra mūziķiem un zinu, ka viss notiek ļoti labi. Drīz būs iespēja pavadīt veselu mēnesi Barselonā teātrī Liceu, būs sešas Karmenas izrādes – tas ir kopuzvedums, ar kuru sāku darbu Novosibirskas operā un kuru esmu diriģējis arī Tokijā. Mani priecē, ka pavasari varēšu pavadīt siltumā. Pirms dažiem mēnešiem mani uzaicināja uz Londonu Eiropas dienā 8. maijā diriģēt Eiropas Jauniešu orķestri. Tas ir viens no Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē notikumiem. Jūnijā diriģēšu prezidentūras koncertu ar Strasbūras orķestri.
Ļoti īpašs piedzīvojums gaidāms jūlijā Oberammergavas ciemā netālu no Minhenes, kur ik pēc desmit gadiem notiek Kristus pasijas brīvdabas uzvedums, kurā līdzās profesionālajiem mūziķiem piedalās visi ciema iedzīvotāji – kā mīmi. Šie uzvedumi ieguvuši lielu popularitāti, brauc tūristi. Šī cikla jaunais mākslinieciskais vadītājs vēlas pasākumu rīkot katru piekto gadu un iestudēt operas par reliģisku tēmu. Pirmais mēģinājums ir šovasar, tas būs Verdi Nabuko.
Uz Ameriku un citām tālām zemēm tuvākajā laikā nebrauksi?
Nē. Šogad man ir daži lielie, garie projekti, un tas palīdz sakārtot galvu. Tikko veselu mēnesi biju prom pamatīgā vieskoncertu ceļojumā pie dažādiem orķestriem: sākām ar Lisabonu ar Gulbenkjana fonda orķestri, no turienes – uz Mozartwoche Zalcburgā, tālāk uz Ņūkāslu un Samaru. Re, tagad esmu šeit. Vēlos meditācijas nometnē Lūžņās pie Jura Rubeņa sakārtot savu pasaulīti. Tur, pie jūras, mežā starp Mazirbi un Kolku, ir pilnīgs klusums, miers, neviens nesarunājas un nav sasniedzams, jo nav mobilās zonas. Visi klausās Rubeņa lekcijas, lasa grāmatas, meditē. Tur reiz trijās dienās atpūtāmies daudz labāk nekā pirms tam divu nedēļu atpūtas braucienā Madeiras salā. Gribas mājās.
Cik ilgi vēl grasies turpināt strādāt Novosibirskā?
Trīs gadi ir pagājuši. Kā Dievs lems, tā būs. Iepriekšējais līgums ir beidzies, un jauns nav parakstīts. Šobrīd ir ļoti smagi apstākļi. Maksā labi, bet ar algas izmaksu ir gājis raibi, ir bijuši konflikti. Šie trīs gadi man bijuši laba skola: muzikāla, radoša, smaga prakse. Esmu arī iemācījies, kā strādāt ar direkciju, kā jārunā ar tiem, kuri ir tālu no tiešā radošā procesa. Teātris prasa uzraudzību, bet vairs nav nepieciešams visu laiku būt ikdienā tur klāt. Man ir ļoti labs asistents. Es savu darbu esmu izdarījis. Tagad jauni mērķi ir jāizvirza administrācijai, jo tas, ko teātris spēj, ir jāparāda, un varbūt ne tikai Krievijā. Vēl pirms dažiem gadiem teicu, ka nekur nevaram braukt, jo ir jāsaved kārtībā saimniecība, taču tagad mums vajag viesizrādes, vairs nav kauns mūsu veikumu parādīt. Vladivostoku mēs decembra sākumā vienkārši apgāzām riņķī – ar Verdi Traviatu, Rekviēmu un diviem baletiem.
Mana sapņu vīzija ir, ja mūziķi nelietotu vārdu salikumu "tur tā vadība", savukārt vadība neteiktu un nedomātu "tur tie mākslinieki", bet tas būtu viens vesels. Skan utopiski, tomēr man ir izdevies pussolīti pavirzīt attieksmi šajā virzienā. Jūtu, ka Bernsteina Mesa paveikusi brīnumu teātrī. Kad tur ienācu, es jutu augstu sienu starp baletu un visu pārējo teātri. Tagad operas solisti sarunājas ar baleta māksliniekiem, un baletnieki – ar orķestrantiem.